Kenijas pirmspēdējā diena

Svētdiena, 9.11.2013

Mostamies augšā un visi sapulcējamies tā paša stāva gaitenī, lai taisītu brokastis uz betona margām. Šodien brokastīs muslis ar vai bez jogurtiem, pēc katra gaumes. Drīz pēc brokastošanas sākam pakoties lai sagaidītu šoferi un dotos ceļā, bet drīz vien uzzinām, ka šoferis kavēsies, jo mašīnai radušās ķibeles. Pēc laiciņa šoferis arī ir klāt un varējām pamest līdz šim šausmīgāko hosteli. Pa visiem pārmeklējām mašīnu, lai mēģinātu atrast manu nozudušo mobilo telefonu. Tā arī neatradās. Paliku pirmo reizi bez telefona, laikam būs pa ceļam vienā piestāšanas vietā izkritis. Pēdējoreiz veikalā lietots. Žēl bildes, kas telefonā atradās. Sākam visu krāmēt mašīnā un drīz esam gatavi izbraukt no Voi uz Amboseli nacionālo parku Kilimandžāro kalna piekājē.

Ceļš ir labi asfaltēts un varam ātri pārvietoties, lai paspētu būt laicīgi uz Amboseli nacionālo parku. Drīz pienāk pusdienas laiks un ar šoferi tika sarunāts, ka piestās, kur nav cilvēku apkārt. Drīz vien nogriezāmies uz mazāk nozīmīga ceļa pabraucām uz priekšu un laba vieta pusdienošanai. Iznesam gāzes balonus un sākam taisīt pusdienas. Vāram ūdeni tējai, kafijai un sausajai zupai un saldajā ir ananāss. Lai arī cik pamests apvidus tev neliktos, vienmēr parādīsies pa kādam cilvēkam, ja uzturēsies ilgāku laiku. Parādījās divi bērni. Mēs ar Agnesi aizgājām iedot zīmuļus un nedaudz vēlāk Anders pacienāja ar ananāsu. Nomazgājam traukus un sapakojam lietas. Ilgonis tikmēr sameklējis kādu akmeni. Sakāpjam mašīnā un nākamā pietura Amboseli nacionālais parks.

Ceļš līdz vārtiem nebija asfaltēts un, kā ierasti, ar trepēm, slapjš un šoferis kā ierasti meklē, kur labāka vieta braukšanai, un drīz vien ieslīdēja grāvī un kārtējo reizi sasvērāmies, lai arī kopumā esam piedzīvojuši vairākas reizes ieslīdēšanu grāvī ap 45 grādu leņķī. Katru reizi likās, ka nu būs uz sāniem ar’. Par laimi Toyota Land Cruiser Safari versiju nemaz tik viegli nevar apgāzt. Vismaz, kā mums pierādījies :D Esot mašīnā, šoferis mēģina tikt ārā no grāvja un drīz vien iestiga, un nolēmām kāpt ārā un izstumt. Garām gāja arī vietējie un šie ar’ piesteidzās palīgā. Pa lielam turpat pa grāvi braukājās, līdz sāka braukt atpakaļgaitā un iestūmām, tad ar’ sāka kustēties raiti un aizgāja labi, tad ar’ kādu laiku atpakaļgaitā brauca, mēģinot tikt ārā, un kur līdzenāks bija, tur arī izgriezās uz ceļa. Atbrauca pie mums, un sakāpām un turpinām ceļu līdz vārtiem, kas jau bija tuvu.

Piebraucām pie vārtiem, un tur kā ierasti tirgotāji aplenc mašīnu un grib, lai tu nopērc no viņiem suvenīrus. Kamēr daži aizgāja uz kasi norēķināties par biļeti, tikmēr pārdevēji par visām varītēm mēģina notirgot preces. Viņiem gluži neinteresēja ka jau esi sapircies, bet lai nopērc no viņiem. Cenas sauca no augstām līdz zemākām, ja izrāda interesi, tad atkal sauc augstākas cenas.

Beidzot nokārtojuši biļetes jautājumu, tad laida mūs iekšā parkā, kur uzbāzīgie pārdevēji negāja. Pacēlām jumtu un varējām sākt apskatīt pēdējo parku. Mums ir maz laika līdz tumsai, un arī pie reizes parku slēdz ciet, bet varam arī turpināt apskatīt rīt. Daļu ceļu Kilimandžāro kalnu varēja redzēt tikai apakšu, jo augša bija ieskauta mākoņos un, kad iebraucām parkā, tad beidzot varēja saskatīt arī balto virsotni starp baltajiem mākoņiem, kas teju vai izskatījās saplūduši. Kamēr braukājām apkārt un skatījāmies dzīvniekus, mākoņi pamazām atkāpjas no kalna un arvien vairāk un vairāk var to redzēt, līdz varēja pilnīgi redzēt. Tikmēr visi jūsmojas par dzīvniekiem, kas bija redzami apkārt. Ļoti daudz zebras, kā piebrauc, tā rāda pakaļas, t.i., pārvietojas no mums tālāk. Daudz ziloņu ģimenes. Īsumā parks ļoti daudzveidīgs pateicoties Kilimandžāro kalnam, kas regulāri nodrošina parkam vajadzīgo klimatu. Uz šo parku ir vērts maksāt daudz un galvenais, apskatīt :)

Tikmēr es vairāk jūsmoju par Kilimandžāro kalnu. Mēs ar Andersu pirms ilga laika domājām kurā kalnā uzkāpt – Kilimandžāro vai Mount Kenya. Krita izvēle uz Mount Kenya, jo tā sanāca lētāk, lai arī īstenībā daudz lētāk nesanāca, bet ļoti īsi varēja uzturēties, jo par katru dienu jāmaksā (tas attiecas uz abiem kalniem). Ir noteiktas dienas par ko samaksā, tad par katru nākamo dienu iekasē daudz vairāk un tad brīnās, kādēļ daudzi netiek nemaz līdz virsotnei, jo ir tāda lieta, kā augstuma slimība, kam vajag veltīt savu laiku, kā to Himalajos var mierīgi un nesteidzīgi veltīt. Jā, Āfrikas augstākie kalni daudz maksā. Tos devāmies divatā iekarot pirms pārējo dalībnieku ierašanās, jo gribējām ilgāk būt Kenijā, bet daudzi diemžēl nevarēja atļauties tik daudz laiku/līdzekļus veltīt.

Bet mums iekarot Mount Kenya arī nebija viegli. Viegli sasniedzamā trešā augstākā kalna smaili es sasniedzu, kad sākām iet naktī, lai paspētu saullēktu redzēt, kas atradās otrpus kalnam, bet diemžēl Andersa veselības stāvoklis to īsti neļāva un viņš negribēja riskēt. Es ar grūtībām toreiz tiku līdz virsotnei, skrienot nopakaļ gidam. Tas ir piedzīvojums, par ko, skatoties uz Kilimandžāro, es gremdējos nostaļģijā, lai arī tas bija teju 3-4 nedēļas atpakaļ. Kas pašam varēja arī ne tik labi beigties, bet, sadarbojoties ar Andersu, kopīgi tikām atpakaļ.

Skatīties uz Kilimandžāro kalnu un domāt, ka to varētu pieveikt 10 dienās, ir diezgan neprātīgi, ja vien neesi ideālā veselībā un vari pārvarēt augstumu slimību vai nesen esi kāpis tikpat augstā kalnā ,vai dzer ripas, kas nav labākais variants. Par to prieku, kā minimums, samaksā 500$. Samācīja kolonisti monetāro sistēmu. Bet tas man neattur nākotnē to iekarot :)

Turpinoties vērot Kilimandžāro un pārcilāt atmiņas par kalnā kāpelēšanos, saule sāk norietēt un pulkstenis ar tuvojas sešiem. Laiks doties uz izejas pusi un atrast nakts mītni. Izbraucot ārā pa vārtiem, plānotā nakts mītne ir turpat netālu, lai no rīta varētu turpināt apskatīt parku. Meklējot iepriekš izvēlēto nakts mītni diezko neatrodam norādes uz to, bet tā vietā izdomājām noskaidrot cik tad īsti izmaksā tuvumā esošais. Aprunājoties ar sargu, noskaidrojām cenu un laikam arī pakaulējām. Nolēmām apmesties šeit. Norādīja mums parkošanās vietu un izrādīja kas kur atrodas. Ir tualetes, duša – ar karsto ūdeni, kuru kurina ar malku, teltis, telts mājas, mājas un baseins! Ināra ar Vitoldu devās noskaidrot cik īsti izmaksā telts māja un secināja, ka ņems to. Pārējie nolēma nakšņot teltīs.

Izkrāmējam mašīnu ārā, jo somas jau jāsapako tā lai rīt uz lidostu var braukt, un šoferis aizbrauks ciemos pie drauga. Notiek nometnes iekārtošana, telts celšana, vakariņu gatavošana, duša, viss, ko katrs grib padarīt. Protams neiztikām arī bez zvaigžņu un Mēness vērošanas, jo laika apstākļi ir labvēlīgi. Ilgonis lika lietā tālskati un statīvu un aplūkojām mēnesi un zvaigznes. Vēlāk Ilgonis ar kameru un statīvu gāja apkārt bildēt zvaigznes. Naktī Kilimandžāro kalns arī izskatījās majestātisks un pilnīgi bez mākoņiem.

Kamēr Ilgonis uzņēma bildes ar ilgu ekspozīciju, tikmēr es atminējos, kā es ar draugiem pirms ilga laika ar gaismām rakstījām vārdus un pieminēju, ka vajag uztaisīt uzrakstu. Izdomājām, ka taisām grupas kopbildi ar uzrakstu un nometni fonā. Sākumā visādi testējām cik ilgi vajag un kā man veicas ar spoguļrakstu un gaismas spožumu. Kad tas bija gatavs, tad visi savācāmies kopā un taisām mēģinājumu un skatāmies, kā man sanāk ar uzrakstīšanu un pārējiem, kā ar nekustīgu stāvēšanu. Izdomāju sevi ar apgaismot, lai būtu redzams arī bildē, kā rezultātā es izskatos kā spoks :D Sanāk misēkļi ar burtiem. Taisām pēdējo bildi un es uzrakstu Āfika! Labi taisam vēlreiz pēdējo un viss kā vajag :)

Varam paēst vakariņas, paralēli darboties un papļāpāties. Šoferis ar’ atbrauca no ciemošanās un iedodam viņam ar’ vakariņas. Vēlāk lielākā daļa aizgājām pie Ināras un Vitolda apskatīt, kā izskatās telts māja. Tā bija visai plaša ar divām gultām un ar savu tualeti un laikam arī dušu Ilgonis jau devās gulēt, jo jau bija vēls.Paēdām pie viņiem šokolādi, augļus un parunājāmies. Paši arī vēlāk sākam doties gulēt vai ko nu katrs darīja. Papļāpāju ar Andersu pie telts un devāmies pie miera. Diena bija forša.
Arlabunakti!

Naro Muru – Nairobi – Mombasa. Garais pārbrauciens

Piektdiena, 8.11.2013

Tehniskie dati. Ceļa aptuvenais garums:
176 km Naro Muru-Nairobi
+
136 km līdz Emali pagriezienam, kas aizved uz Amboseli ezeru (bet tas citu dienu)
+
363 km līdz Mombasai
KOPĀ apm. 675 km

Lai arī šis ceļš veicams ar auto, kas neprasa īpašu tehnisko izturību, dauzoties pa bedrēm un bezceļiem, tomēr veicam to ilgā laikā, proti, startējam 6.30, Mombasā esam ap 10.00. Pie vainas pārsvarā tas, ka uz ceļa plosās „fūres”, kas jāapdzen, un tas šajā valstī notiek ekstrēmi iespaidīgi – pa dažādām apdzenamā auto pusēm. Jo izrādās, ja reiz tev ir bezceļu auto, kāpēc gan neapdzīt pa grāvi? Kaut gan, dārgo lasītāj, esi drošs, to var darīt arī ar jebkuru auto. Netici, brauc uz Keniju.

Dienas daļas un detaļas notikumu salīmēšanai:
• Ir sakārojies tomātus. Tātad pērkam. Ar pārliecību sejā dodamies iekarot zemākās cenas ceļmalas tomātu kalnos. Atdodamies par 100 šiliņiem apmaiņā pret brangu spainīti, pilnu kārīgu tomātu. Daļu dienas esam spārnos par kāroto mirkli, līdz pusdienlaikā secinām, ka kenijieši ne tuvu nespēj līdzināties tomātu audzēšanas prasmē latviešiem. Jo tomāti ir gurdeni saldi, drīzāk nekādi nekā gardi, kā tas pienāktos Kenijas saulē gatavinātiem bumbuļiem. Mūsu šoferītis Karioki, klausoties mūsu stāstos, gūst vēl vienu iemeslu apciemot Latviju – lai nogaršotu normālu, gardu tomātu.

• Vēl vairāk ir sakārojies ananāsus. Tātad pērkam. Nairobi priekšpilsētu mudžekļos lielceļa malā Karioki pieved mūs pie ananāsu kaudzēm. Vīri, paķēruši preci rokās, ielenc mūs, lai pārliecinātos, ka latvieši ir knīpstangas, un nopērkam divus lielos ananāsus par 150 šiliņiem. Smaržo lieliski. Garšo vēl labāk.

• Kādā nelielā ciematiņā netālu no Nairobi piestājam suvenīru tirgotavā CurioShop. Sasodīti dārgi. Vēlāk Agnese mūs aizvedīs uz amatnieku pilsētiņu pie Mombasas, kur tas viss ir daudz, daudz, daudz lētāk. Bet to skatīt citudien’.

• Tsavo ciematiņā Voi šoferis nolemj mainīt eļļu. Tikmēr mēs uzvedamies tieši tā, kā no mums tiek prasīts – vēderus saslējuši tukšojam pa kausam auksta alus. Pudele Tusker kā vienmēr 200 šiliņu. Apkalpotājs, tāpat kā lielākā daļa viņa amata brāļu šajā valstī, strādā lieliski, brīnišķīgi, izcili. Kā gan viņu kā paraugu aiztransportēt uz Latviju?

• Beidzot saprotam (bet īstenībā jau Karioki pasaka) ka pikipiki (mocīši), kas pulcējas baros daudzviet, īstenībā ir takši.

• Tuvojoties Mombasai, ceļmalā ķeram kadrus ar baobabiem. Baobabi stāv, mēs klikšķinām.

• Saulrieta laikā debesīs gubojas negaisa mākoņi. Gan tumši zili melni, gan dubļu dzelteni, ar krēslas stariem un ar varavīksni. Mākoņi līst, mēs klikšķinām.

• Kad satumst, iebraucam Mombasas lielsastrēgumā. Izrādās, izbraucot no Mombasas, kenijiešiem gribas nosvērt ik vienu „fūri”, un to viņi arī dara. Fūres sastājušās kilometru desmitiem garās rindās, tāpat arī mēģina braukt pa pretējo joslu, mums nākas ieņemt brīvo joslu grāvī. Tikt atpakaļ uz asfalta mūsu šoferītis mēģina ar lēcienu, kas pamatīgi sanes un sagriež mūsu auto. Turpmāk braucam prātīgi un baidāmies.

• Tomēr Mombasas priekšpilsētas nebeidz pārsteigt. Ir izveidojies smago auto sastrēgums, mudžeklis, kas veido piecas joslas vienā virzienā, mūs aprij, mēs iestrēgstam. Situācijas atrisināšanā ir iesaistījies visu tuvākajos kilometros dzīvojošo pulks. Ar sitieniem pa auto jumtu un kapotu, mēs tiekam informēti sarežģītā kodu sistēmā un braucam turp, drusku atpakaļ, tad vairāk atpakaļ, mazliet uz priekšu, sānu un vēl visādi apmēram stundu.

• Esam atraduši savu hoteli “Josleejim”. Par nožēlošanu izklaides ar tarakāniem izpaliek, toties ir sargs, kurš sola un sola, un sola atnest moskītu tīklus, un visbeidzot pusnaktī atnāk mūs pamodināt, lai pateiktu, ka to viņam nav.

• Iemiegam katrs ar savu sapni par nākamās dienas izklaidēm pilsētā un pludmalē. Dzīve aiz loga kūsā visu nakti. Te vienmēr ir forši.

Uz Bogoria ezeru un tālāk

Trešdiena, 6.11.2013.
Sešos no rīta Nakuru mūs pamodināja musulmaņu rīta lūgšana, kas sākās ar melodisku dziedājumu stundas garumā, tālāk tā pārgāja lūgšanā līdz viņa balss bija galīgi aizsmakusi. Ātras brokastis, produktu iepirkšana eiropeiskā lielveikalā un atkal ceļš, ceļš ……

Pēc stundas braukšanas jau kuro reizi šķērsojām ekvatoru. Mēģinājām nostāties ar vienlaicīgi gan ziemeļu, gan dienvidu puslodē. Man kājas dažus centimetrus par īsu, lai to izdarītu, bet es ļoti centos kājas pastiept un izdevās fifty- fifty. Mani izglāba fotografēšanās pie globusa, jo saprasdamas, ka esmu vājais punkts, suvenīru tirgotājas mani ielenca un es būtu salūzusi. Fotografēšanās laikā sakopoju visus savus dvēseles spēkus lai nenopirktu visu kas iepatīkas. Pārējie mūsu grupas biedri stipri kopš dzimšanas- iepirkšanos nepārspīlēja, izņemot Ilgoni, kurš nopirka trīs afrikāņu bungas, bet tās laikam ir viņa nerealizētais bērnības sapnis.

Tālāk ceļš ved uz Lake Bogoria. Ainava neizteiksmīga – pauguri apauguši ar krūmiem, vietām kaktusi. Vietējo mājas atkal nabadzīgas. Ir arī mājas no gofrēta skārda. Man tās nepatīk-disonē ar apkārtējo ainavu. Ir arī kaktusu žogi, pat paaugsti, tiem neviens cauri netiks. Atkal veco draugu, termītu, arhitektūras šedevri.

Lake Bogoria mani pārāk nesajūsmināja. Jā, bija gan lielie, gan mazie flamingo,bija āfrikas melnais stārķis. Visu prieku man nomāca apkārt ezeram esošie putnu līķi. Sajūsmu izraisija karstie avoti, un iespējas tajos izvārīt līdzpaņemtās olas. Olas jāprot izvārīt, jo avotu spēcīgā burbuļošana var aiznest tās avotu dieviem.

Bija iecerēts apskatīt Nyahururu ciematiņā esošo Tomsona ūdens kritumu, kura augstums 170 metru. Diemžēl viena stunda var izšķirt visu. Ieradāmies jau melnā tumsā, ūdenskritumu varējām uztvert tikai ar ausīm un ādu. Vēl jābrauc 100 km līdz sarunātai nakts mītnei.

Nakts mītni meklējām ilgi un pamatīgi-nekā. Tad sagūstijām “mēli”, kurš mūs aizveda uz citu kempingu-vecais nolikvidēts. Tā kā Agnesei bija stipri papīri, kas apliecināja,ka vecajā bija norezervētas vietas un veikta iemaksa, jaunajā kempingā par ļoti labu cenu dabūjām lieliskus 2 un 4 vietīgus numuriņus. Vēlāk gan izrādijās ka 4 vietīgais ir ar divām gultām uz četriem vīriem.

Varējām motelī pasūtīt vakariņas. Mēs ar Vitoldu par 4,8 ls par abiem ēdām katrs divus cīsiņus ar ugali un kāpostu salātiem, dzērām alu. Lieliski! Tad sekoja fantastiska nakts-vēss spirgts gaiss, labas gultas un siltas, siltas segas.

Uz Lodvaru

Sestdiena, 2.11.2013
Agrs rīts, mostamies un sākam šiverēties apkārt. Vieni gatavo brokasti, citi dušojas vai krāmē mantas. Kā ierasti cenšamies to visu ātrāk padarīt, lai varētu agrāk nokļūt otrā galā ar teju gliemeža ātrumu. Pabeidzam rīta darbiņu, sapakojam mašīnu un dodamies ceļā.

Ceļš ir garš, sevišķi ar šādu ātrumu. Ceļa stāvoklis nekļūst labāks. Nezinu, kā ceļu aprakstīt, drīzāk kā bedrains ar asfalta gabaliņiem. Kratīšana turpinās, un Karioki mēģina atrast mazāk kratošu daļu, sevišķi izvairoties no lielajām trepēm un bedrēm, kuru netrūkst. Braucam ārā no kalnaina apvidus un vēlāk nokļūstam līdzenumā, kura abās malās ir kalni. Braucam pie kreisā kalna puses un redzam kalnos vairākus ūdenskritumus, vismaz mums tie pēc tādiem izskatījās. Apkārt vēl joprojām daudz un pazaļu koku.

Piestājām pie tilta un izkāpām palocīties un pabildēt upi. Aiz tilta ciemats ar ierastu veikala/bodes/tirgus skatu. Atnāca bērni un mēs padalījāmies ar blociņiem un krāsaino zīmuļu komplektiem un šie bija priecīgi par tiem.

Turpinām tālāk ceļu, un, kā ierasti, ciematos ir uztaisīti guļošie policisti. Tādu te ir dažādi veidojumi un materiāli, pamatā asfalts vai zeme. Ar bedrēm ir par maz, lai atturētu ātrbraucējus :D Vietām ir gara asfalta strēmelīte pa vidu, kas ir aptuveni metru plata un var izmantot vienam sānam, bet tad jārēķinās ar slīpumu. Smagās mašīnas brauc tā, ka asfalts ir starp riteņiem. Pats ceļš izskatās, ka ir pataisīts daudz platāks par oriģinālo. Bedres diemžēl nemazinās un ātrums arī neceļas.

Apkārt ir krūmāji ar apdzeltējušiem zālājiem, kuri tuvāk pie saknēm ir zaļāki. Virzāmies tālāk no kalniem, tuvāk līdzenuma vidum. Pa ceļam vērojami dzīvnieki un putni, lielākoties mazi zvēri vai lopi. No lielajiem dzīvniekiem, te var pa retam redzēt kamieļus. Mašīnā valda brīžam klusums (vai ar man grūti saklausīt klabošā mašīnā), brīžam sarunas, jo ceļš ir garš.

Karioki izdomāja vienā momentā palielināt ātrumu, jo bieži sūdzamies, ka lēni velkamies un citi brauc daudz ātrāk par mums. Ilgi tas neturpinājās, jo, kad tika palielināts ātrums, mašīna klabēja vēl vairāk un priekšējai panelis, tā kratījās, ka no tā krita ārā viss iespējamais. Vienu momentu man likās, ka drīz pats panelis būs man klēpī, jo es sēdēju priekšā.

Nonācām posmā, kas vairāk kā tuksnesi atgādina ar paretinātiem kokiem. Tam iet cauri esošais ceļš, un ceļa abās malās uztaisīti savi ceļi, jo tie ir daudz gludāki par galveno! Arī ātrumu varēja palielināt nedaudz. Ceļš mēdz būt izbraukāts šaurāks vai platāks, vietām tas sadalās vairākās joslās apejot šķēršļus vai palaižot garām, kā kuriem bijis ērtāk. Kurā ceļa pusē nobrauc nav svarīgi, tiek ievēroti tādi paši principi, kā uz ceļa.

Vienā momentā piestājām pusdienu pauzei, kur paēdām ātri vārāmo zupiņu un izstaipījāmies. Braucam tālāk un vienā momentā nonākam ciematā ar barjeru, kas nav reti sastopams, tikai šoreiz neceļ augšā un nelaiž tālāk. Karioki sasveicinās un runājas vietējo valodā ar policistiem, kas pienāca klāt. Pēc tam pavēstīja mums, ka te sākas bandītu uzbrukuma zona un ka bez policista mašīnā ir bīstami. Nopratām, ka tas diez vai būs bez maksas un pajautājam, cik jāmaksā, un tie bija 2000 KES. Sadalot uz galvām, tas īsti nav daudz un jāņem vien ir. Viņam jāsēž man blakus, jo priekšā var pa diviem saspiesti sēdēt. Padevu somu uz aizmuguri, jo vieta ir pamaz, tad nu viņš apsēdās man blakus ar visu šaujamo AK-47, ja pareizi atminos. Viņš ielika ieroci starp
savām kājām un braucam.

Ceļa gabals sanāk tik šausmīgs, ka bandīti var pieskriet mašīnai klāt ar tādu ātrumu. Apkārt ir vieni krūmāji, kur viņi slēpjoties. Bandīti nākot no kaimiņzemes. No aizmugures atskan Ilgoņa jautājums, cik tad viņam īsti ir patronas. Nopētīju viņu un manīju tikai vienu aptveri. Pats viņš, kā lielākā daļa vietējo cilvēku, ir tievs. Angliski viņš nerunāja, tad izmantojot Karioki palīdzību noskaidrojām, ka viņam ir 30 lodes. Tā kā
vajadzētu pietikt. Priekšā ir aptuveni 88km bīstamā zona. Sākām diskusiju, vai viņš pārstāv armiju vai policiju. Izrādās, ka policists. Kā arī skaidrojām, kāda viņiem te ir armija – vai tā ir obligātā dienesta vai nav un viņiem ir pēc brīvprātīga principa. Pats Karioki nav dienējis.

Braucām kādu brītiņu un piestājām, un policists arī ārā un pavirzās tālāk no mašīnas, lai labāk mūs un apkārtni redzētu. Drīz turpinājām ceļu. Apkārtne joprojām ir krūmaina un ceļš ir laikam viens no sliktākajiem ceļiem. Pa šādiem ceļiem nesties ar lielu ātrumu nav prāta darbs, ja vien neesi ļoti pārliecināts par sava braucamā izturību, tai skaitā riepu.
Braucam ilgstošu gabalu. Visai garlaicīgs ceļš, tik kraties līdz. Mēs
piestājām pie kontroles, kas bija bīstamās zonas beigas. Samaksājām un varu
atkal viens sēdēt priekšā un karsēties saulītē.

Līdz Lodwar tālu vairs nebija un drīz vien esam klāt. Sākam meklēt naktsmītni. Taujāja vietējos un navigējāmies un kā nedevās, tā nedevās rokās. Izbraukājām krustām minēto apvidu un tikai vēlāk beidzot to atradām. Kā izrādās, bijām tuvu, bet ne tik ļoti tuvu.

Noparkojāmies un Agnese gāja runāt par guļamvietu un Ilgonis arī pievienojas. Bija domāta telts vieta, bet uzzinot, ka mājiņas ir brīvas un pa trim gultām istabā, Ilgonis pārliecināja, ka labāk istabā, jo jāpaliek 2 naktis un mantas jāatstāj. Tā ar darām. Noskaidrojām lielos veikalus, lai var iepirkt papildus paiku. Šoferim arī vajag mašīnu pārbaudīt.

Daži palika uz vietas un pārējie brauca līdzi. Tika sarunāts, ka Karioki izsviež mūs pie veikala un pats brauc uz servisu, un ja paspēj nočekot visu, tad var savākt, ja ne, ejam ar kājām. Tikām pie veikala, bet no ārpuses diži nepateiksi, ka tas būtu lielveikals. Iekšpusē izskatījās pēc mežonīgo rietumu laika veikala, viss noputējis un salikts un sakrāmēts, kā mācēts. Viss vajadzīgais nav. Tad iztiekam ar to, ko var iegādāties. Bija
saldēta maltā gaļa, bet no saldējuma gan nebūtu bijis jēgas, jo tas bija izkusis un vēlreiz sasaldēts ne līdz galam. Vismaz tāds iespaids bija.

Noskaidrojām, ka šoferīts netiks tik drīz laukā no servisa, tad gājām ar kājām. Cilvēki ir labsirdīgi, sasveicinās. Gājām gar ielas tukšo pusi, un cilvēki gāja otrajā pusē. Tikai vēlāk sapratām, ka mums arī pa to pusi jāiet, jo to, pa kuru gājām, izmanto mašīnas. Tad nu mums apkārt bija cilvēki un daži uzsāka sarunu ar mums. Pļāpājām un gājām. Bērniem savukārt lielākoties ir viens sakāmais “How are you?” (kā jums iet) Atbildam, ka labi un kā pašiem, bet viņi parasti neatbild.

Agnese sarunājās ar vienu studentu, un sarunas tēmas bija dažādas. Tā ar viņu nonācām pie naktsmītnes un uzaicinājām uz vakariņām. Kamēr viņi pļāpājās, tikmēr citi gatavoja vakariņas. Vakariņās ir sasaldēta maltā gaļa, uz pannas pamazām atkausējam un tīram atkausēto nost. Vēl klāt ir makaroni. Kad viss sataisīts, tad bija laiks vakariņām un visi nāk pie galda zem jumta. Vitolds nākdams nepieliecās pietiekami, atsitās pret malu un ievaidējās. Pieejam klāt un sākam spīdināt lukturīti, kā izskatās. Asiņo un visa piere asinīs! Viņš dodas pie izlietnes, es savukārt skrienu pēc
savas aptieciņas. Sāku viņu tīrīt un apdakterēt cik labi prazdams, un rezultātā viens neliels pušums, kam pietika ar plāksteri.

Pēc brīža visi savācāmies pie galda un sākām ēst vakariņas un bija arī tosts. Apspriedām ar studentu visādas tēmas. Saruna turpinājās ilgi. Tad pamazām visi sāka izklīst un iet gulēt vai ko citu padarīt pirms gulēt iešanas. Beigās visi aizgājām gulēt, lai rīt mostos galvenajam ceļojuma notikumam – saules aptumsumam!

*Agneses piezīme – ar policistu mašīnā braucām starp pilsētiņām Kainuk un
Lokichar.