Kenijas pirmspēdējā diena

Svētdiena, 9.11.2013

Mostamies augšā un visi sapulcējamies tā paša stāva gaitenī, lai taisītu brokastis uz betona margām. Šodien brokastīs muslis ar vai bez jogurtiem, pēc katra gaumes. Drīz pēc brokastošanas sākam pakoties lai sagaidītu šoferi un dotos ceļā, bet drīz vien uzzinām, ka šoferis kavēsies, jo mašīnai radušās ķibeles. Pēc laiciņa šoferis arī ir klāt un varējām pamest līdz šim šausmīgāko hosteli. Pa visiem pārmeklējām mašīnu, lai mēģinātu atrast manu nozudušo mobilo telefonu. Tā arī neatradās. Paliku pirmo reizi bez telefona, laikam būs pa ceļam vienā piestāšanas vietā izkritis. Pēdējoreiz veikalā lietots. Žēl bildes, kas telefonā atradās. Sākam visu krāmēt mašīnā un drīz esam gatavi izbraukt no Voi uz Amboseli nacionālo parku Kilimandžāro kalna piekājē.

Ceļš ir labi asfaltēts un varam ātri pārvietoties, lai paspētu būt laicīgi uz Amboseli nacionālo parku. Drīz pienāk pusdienas laiks un ar šoferi tika sarunāts, ka piestās, kur nav cilvēku apkārt. Drīz vien nogriezāmies uz mazāk nozīmīga ceļa pabraucām uz priekšu un laba vieta pusdienošanai. Iznesam gāzes balonus un sākam taisīt pusdienas. Vāram ūdeni tējai, kafijai un sausajai zupai un saldajā ir ananāss. Lai arī cik pamests apvidus tev neliktos, vienmēr parādīsies pa kādam cilvēkam, ja uzturēsies ilgāku laiku. Parādījās divi bērni. Mēs ar Agnesi aizgājām iedot zīmuļus un nedaudz vēlāk Anders pacienāja ar ananāsu. Nomazgājam traukus un sapakojam lietas. Ilgonis tikmēr sameklējis kādu akmeni. Sakāpjam mašīnā un nākamā pietura Amboseli nacionālais parks.

Ceļš līdz vārtiem nebija asfaltēts un, kā ierasti, ar trepēm, slapjš un šoferis kā ierasti meklē, kur labāka vieta braukšanai, un drīz vien ieslīdēja grāvī un kārtējo reizi sasvērāmies, lai arī kopumā esam piedzīvojuši vairākas reizes ieslīdēšanu grāvī ap 45 grādu leņķī. Katru reizi likās, ka nu būs uz sāniem ar’. Par laimi Toyota Land Cruiser Safari versiju nemaz tik viegli nevar apgāzt. Vismaz, kā mums pierādījies :D Esot mašīnā, šoferis mēģina tikt ārā no grāvja un drīz vien iestiga, un nolēmām kāpt ārā un izstumt. Garām gāja arī vietējie un šie ar’ piesteidzās palīgā. Pa lielam turpat pa grāvi braukājās, līdz sāka braukt atpakaļgaitā un iestūmām, tad ar’ sāka kustēties raiti un aizgāja labi, tad ar’ kādu laiku atpakaļgaitā brauca, mēģinot tikt ārā, un kur līdzenāks bija, tur arī izgriezās uz ceļa. Atbrauca pie mums, un sakāpām un turpinām ceļu līdz vārtiem, kas jau bija tuvu.

Piebraucām pie vārtiem, un tur kā ierasti tirgotāji aplenc mašīnu un grib, lai tu nopērc no viņiem suvenīrus. Kamēr daži aizgāja uz kasi norēķināties par biļeti, tikmēr pārdevēji par visām varītēm mēģina notirgot preces. Viņiem gluži neinteresēja ka jau esi sapircies, bet lai nopērc no viņiem. Cenas sauca no augstām līdz zemākām, ja izrāda interesi, tad atkal sauc augstākas cenas.

Beidzot nokārtojuši biļetes jautājumu, tad laida mūs iekšā parkā, kur uzbāzīgie pārdevēji negāja. Pacēlām jumtu un varējām sākt apskatīt pēdējo parku. Mums ir maz laika līdz tumsai, un arī pie reizes parku slēdz ciet, bet varam arī turpināt apskatīt rīt. Daļu ceļu Kilimandžāro kalnu varēja redzēt tikai apakšu, jo augša bija ieskauta mākoņos un, kad iebraucām parkā, tad beidzot varēja saskatīt arī balto virsotni starp baltajiem mākoņiem, kas teju vai izskatījās saplūduši. Kamēr braukājām apkārt un skatījāmies dzīvniekus, mākoņi pamazām atkāpjas no kalna un arvien vairāk un vairāk var to redzēt, līdz varēja pilnīgi redzēt. Tikmēr visi jūsmojas par dzīvniekiem, kas bija redzami apkārt. Ļoti daudz zebras, kā piebrauc, tā rāda pakaļas, t.i., pārvietojas no mums tālāk. Daudz ziloņu ģimenes. Īsumā parks ļoti daudzveidīgs pateicoties Kilimandžāro kalnam, kas regulāri nodrošina parkam vajadzīgo klimatu. Uz šo parku ir vērts maksāt daudz un galvenais, apskatīt :)

Tikmēr es vairāk jūsmoju par Kilimandžāro kalnu. Mēs ar Andersu pirms ilga laika domājām kurā kalnā uzkāpt – Kilimandžāro vai Mount Kenya. Krita izvēle uz Mount Kenya, jo tā sanāca lētāk, lai arī īstenībā daudz lētāk nesanāca, bet ļoti īsi varēja uzturēties, jo par katru dienu jāmaksā (tas attiecas uz abiem kalniem). Ir noteiktas dienas par ko samaksā, tad par katru nākamo dienu iekasē daudz vairāk un tad brīnās, kādēļ daudzi netiek nemaz līdz virsotnei, jo ir tāda lieta, kā augstuma slimība, kam vajag veltīt savu laiku, kā to Himalajos var mierīgi un nesteidzīgi veltīt. Jā, Āfrikas augstākie kalni daudz maksā. Tos devāmies divatā iekarot pirms pārējo dalībnieku ierašanās, jo gribējām ilgāk būt Kenijā, bet daudzi diemžēl nevarēja atļauties tik daudz laiku/līdzekļus veltīt.

Bet mums iekarot Mount Kenya arī nebija viegli. Viegli sasniedzamā trešā augstākā kalna smaili es sasniedzu, kad sākām iet naktī, lai paspētu saullēktu redzēt, kas atradās otrpus kalnam, bet diemžēl Andersa veselības stāvoklis to īsti neļāva un viņš negribēja riskēt. Es ar grūtībām toreiz tiku līdz virsotnei, skrienot nopakaļ gidam. Tas ir piedzīvojums, par ko, skatoties uz Kilimandžāro, es gremdējos nostaļģijā, lai arī tas bija teju 3-4 nedēļas atpakaļ. Kas pašam varēja arī ne tik labi beigties, bet, sadarbojoties ar Andersu, kopīgi tikām atpakaļ.

Skatīties uz Kilimandžāro kalnu un domāt, ka to varētu pieveikt 10 dienās, ir diezgan neprātīgi, ja vien neesi ideālā veselībā un vari pārvarēt augstumu slimību vai nesen esi kāpis tikpat augstā kalnā ,vai dzer ripas, kas nav labākais variants. Par to prieku, kā minimums, samaksā 500$. Samācīja kolonisti monetāro sistēmu. Bet tas man neattur nākotnē to iekarot :)

Turpinoties vērot Kilimandžāro un pārcilāt atmiņas par kalnā kāpelēšanos, saule sāk norietēt un pulkstenis ar tuvojas sešiem. Laiks doties uz izejas pusi un atrast nakts mītni. Izbraucot ārā pa vārtiem, plānotā nakts mītne ir turpat netālu, lai no rīta varētu turpināt apskatīt parku. Meklējot iepriekš izvēlēto nakts mītni diezko neatrodam norādes uz to, bet tā vietā izdomājām noskaidrot cik tad īsti izmaksā tuvumā esošais. Aprunājoties ar sargu, noskaidrojām cenu un laikam arī pakaulējām. Nolēmām apmesties šeit. Norādīja mums parkošanās vietu un izrādīja kas kur atrodas. Ir tualetes, duša – ar karsto ūdeni, kuru kurina ar malku, teltis, telts mājas, mājas un baseins! Ināra ar Vitoldu devās noskaidrot cik īsti izmaksā telts māja un secināja, ka ņems to. Pārējie nolēma nakšņot teltīs.

Izkrāmējam mašīnu ārā, jo somas jau jāsapako tā lai rīt uz lidostu var braukt, un šoferis aizbrauks ciemos pie drauga. Notiek nometnes iekārtošana, telts celšana, vakariņu gatavošana, duša, viss, ko katrs grib padarīt. Protams neiztikām arī bez zvaigžņu un Mēness vērošanas, jo laika apstākļi ir labvēlīgi. Ilgonis lika lietā tālskati un statīvu un aplūkojām mēnesi un zvaigznes. Vēlāk Ilgonis ar kameru un statīvu gāja apkārt bildēt zvaigznes. Naktī Kilimandžāro kalns arī izskatījās majestātisks un pilnīgi bez mākoņiem.

Kamēr Ilgonis uzņēma bildes ar ilgu ekspozīciju, tikmēr es atminējos, kā es ar draugiem pirms ilga laika ar gaismām rakstījām vārdus un pieminēju, ka vajag uztaisīt uzrakstu. Izdomājām, ka taisām grupas kopbildi ar uzrakstu un nometni fonā. Sākumā visādi testējām cik ilgi vajag un kā man veicas ar spoguļrakstu un gaismas spožumu. Kad tas bija gatavs, tad visi savācāmies kopā un taisām mēģinājumu un skatāmies, kā man sanāk ar uzrakstīšanu un pārējiem, kā ar nekustīgu stāvēšanu. Izdomāju sevi ar apgaismot, lai būtu redzams arī bildē, kā rezultātā es izskatos kā spoks :D Sanāk misēkļi ar burtiem. Taisām pēdējo bildi un es uzrakstu Āfika! Labi taisam vēlreiz pēdējo un viss kā vajag :)

Varam paēst vakariņas, paralēli darboties un papļāpāties. Šoferis ar’ atbrauca no ciemošanās un iedodam viņam ar’ vakariņas. Vēlāk lielākā daļa aizgājām pie Ināras un Vitolda apskatīt, kā izskatās telts māja. Tā bija visai plaša ar divām gultām un ar savu tualeti un laikam arī dušu Ilgonis jau devās gulēt, jo jau bija vēls.Paēdām pie viņiem šokolādi, augļus un parunājāmies. Paši arī vēlāk sākam doties gulēt vai ko nu katrs darīja. Papļāpāju ar Andersu pie telts un devāmies pie miera. Diena bija forša.
Arlabunakti!

Mombasa

Sestdiena, 9.11.2013

Dienas pirmais notikums būtu brokastis ap astoņiem no rīta, uz kurām visi sanāk dažādos laikos, atkarībā no tā kurš cikos piecēlies, jo doma pēc brokastīm uzreiz doties ceļā, tādējādi somām ir jābūt sakravātām. Agneses sākotnējais plāns bija izgāzies, proti, pēkšņi braucēju uz snorkelēšanu vairs nebija. Par to viņa acīmredzami nebija priecīga. Brokastis tiek pasniegtas pakāpeniski, sākumā tēja, pēc tam arī desiņas ar olu. Pēc brokastīm vācam mantas kopā un plānojam braukt uz pludmali, bet mašīnas nav. Gaidām, gaidām, tiek sazvanīts šoferis, izrādās ir problēmas. Nu neko, atstājam mantas pie viesnīcas administratora, vērtīgās lietas – datori, kameras tiek glabātas atsevišķi, un ejam pastaigāties pa pilsētu.

Pirmais mērķis, naudas maiņas punkts, jo šiliņi gandrīz visiem ir galā. Pa ceļam apskatam tādus kā vārtus kas veidoti, kā sakrustoti ziloņu ilkņi Moi avēnijā. Šādi vārti ir katrai braukšanas joslai. Tālāk atrodam naudas maiņas punktu un tieši laikā, jo uznāk īss, bet diezgan spēcīgs lietiņš. Nolemjam apskatīt vecpilsētu un tiklīdz mašīna būs gatava, tā doties uz pludmali. Staigājot pa vecpilsētu, protams, nevar nepamanīt Jēzus fortu, kas atrodas pie Mombasas ostas. Tiesa, fortam būtu nepieciešama rekonstrukcija, jo šobrīd tas ir diezgan nolaistā stāvoklī. Vecpilsēta arhitektūras stilā ir atšķirīga no pārējās Mombasas, var just tādu kā senatnīguma noskaņu.

Protams, kā populārā tūristu apskates vietā, visādu suvenīru veikaliņu papilnam. Tiekam arī gida, tas ir vietējais, kurš apmaiņā pret to, ka mēs papusdienosim viņa ģimenes restorānā, apņemas mūs izvadāt pa vecpilsētu. Apskatam ostu, kurā var redzēt dažus kuģus un zvejnieku laiviņas, aizejam uz zivju tirdziņu, kurš gan pēcpusdienā bija tukšs. Te jānāk ir no rīta. Nu un tad pusdienas „Rozina House Restaurant”, kas mums bija šajā ceļojumā tāda kā dārgākā ieturēšanās. Pusdienas bija arī ļoti labas.

Ņemot vērā, ka mašīna uz to brīdi vēl joprojām nebija gatava, tad nolēmām ņemt Matatu un doties uz Nyali pludmali. Pludmale kenijiešu stilā, nav nekā lieka. Toties ir iespējams izjāt ar kamieli. Sākumā gan nepielēca, kādēļ visi vietējie turas tikai gar pašu krastmalu un minimāli dodas dziļāk okeānā, bet atbildi drīz varēja sataustīt ar kājām. Vai tie bija kādi jūras eži vai kas cits, jo silto ūdeņu piekrastes faunas sugu ziņā ir diezgan bagātas, bet tālāk par zināmu robežu okeānā brist vairs nevarēja, neriskējot sadurt kājas. Kamēr daļa grupas plunčājas, pie otras daļas, kas sēž ēnā zem palmas pienāk daži vietējie un piedāvā kokosriekstus. Piedāvājums pieņemts un drīz vien atnes maisu ar kokosriekstiem, kurus turpat arī atver. Kokosriekstu sula garšo līdzīgi Latvijas vietējai bērzu sulai, manuprāt, tikpat bezgaršīga.

Tad nu laiks arī ir beidzies un jādodas prom, šoferis ir savācis mūsu mantas no viesnīcas un mēs braucam prom no Mombasas. Pa ceļam vēl iegriežamies vietējā Akamba kokgriezēju darbnīcā, kurā tiek no koka veidotas dažādas dzīvnieku figūras un trauki. Meistari strādā zemās koka būdiņās, katrs dara savu darbu, kā pie konveijera, tikai tur tāda nav. Bet princips tāds pats, viens izgrebj formu, cits krāso vai vēl kaut ko citu. Protams kā jau visos ražošanas procesos ir arī daži brāķi, kurus mēģina mums turpat notirgot. Turpat ir arī suvenīru veikals, kurā bez kaulēšanās var iegādāties visādus izstrādājumus. Tur arī visi iepērkamies. Tālāk no Mombasas ārā un uz Voi, kur ir paredzēta nākamā nakšņošana.

Voi iebraucam jau vēlā vakarā, kā parasti. Viesnīca, kurā paliekam, ir trīsstāvīga ēka ar caurumu pa vidu, caurumam apkārt šauri gaiteņi un istabiņas ar pilnīgi nesaprotamu numerāciju. Istabiņās ir divas gultas, duša un tualete. Ņemot vērā, ka esam atbraukuši vēlu, visi ir noguruši, tad arī diezgan ātri, bez īpašas vakariņu gatavošanas vai meklēšanas, dodamies pie miera. Diena ir galā.

Naro Muru – Nairobi – Mombasa. Garais pārbrauciens

Piektdiena, 8.11.2013

Tehniskie dati. Ceļa aptuvenais garums:
176 km Naro Muru-Nairobi
+
136 km līdz Emali pagriezienam, kas aizved uz Amboseli ezeru (bet tas citu dienu)
+
363 km līdz Mombasai
KOPĀ apm. 675 km

Lai arī šis ceļš veicams ar auto, kas neprasa īpašu tehnisko izturību, dauzoties pa bedrēm un bezceļiem, tomēr veicam to ilgā laikā, proti, startējam 6.30, Mombasā esam ap 10.00. Pie vainas pārsvarā tas, ka uz ceļa plosās „fūres”, kas jāapdzen, un tas šajā valstī notiek ekstrēmi iespaidīgi – pa dažādām apdzenamā auto pusēm. Jo izrādās, ja reiz tev ir bezceļu auto, kāpēc gan neapdzīt pa grāvi? Kaut gan, dārgo lasītāj, esi drošs, to var darīt arī ar jebkuru auto. Netici, brauc uz Keniju.

Dienas daļas un detaļas notikumu salīmēšanai:
• Ir sakārojies tomātus. Tātad pērkam. Ar pārliecību sejā dodamies iekarot zemākās cenas ceļmalas tomātu kalnos. Atdodamies par 100 šiliņiem apmaiņā pret brangu spainīti, pilnu kārīgu tomātu. Daļu dienas esam spārnos par kāroto mirkli, līdz pusdienlaikā secinām, ka kenijieši ne tuvu nespēj līdzināties tomātu audzēšanas prasmē latviešiem. Jo tomāti ir gurdeni saldi, drīzāk nekādi nekā gardi, kā tas pienāktos Kenijas saulē gatavinātiem bumbuļiem. Mūsu šoferītis Karioki, klausoties mūsu stāstos, gūst vēl vienu iemeslu apciemot Latviju – lai nogaršotu normālu, gardu tomātu.

• Vēl vairāk ir sakārojies ananāsus. Tātad pērkam. Nairobi priekšpilsētu mudžekļos lielceļa malā Karioki pieved mūs pie ananāsu kaudzēm. Vīri, paķēruši preci rokās, ielenc mūs, lai pārliecinātos, ka latvieši ir knīpstangas, un nopērkam divus lielos ananāsus par 150 šiliņiem. Smaržo lieliski. Garšo vēl labāk.

• Kādā nelielā ciematiņā netālu no Nairobi piestājam suvenīru tirgotavā CurioShop. Sasodīti dārgi. Vēlāk Agnese mūs aizvedīs uz amatnieku pilsētiņu pie Mombasas, kur tas viss ir daudz, daudz, daudz lētāk. Bet to skatīt citudien’.

• Tsavo ciematiņā Voi šoferis nolemj mainīt eļļu. Tikmēr mēs uzvedamies tieši tā, kā no mums tiek prasīts – vēderus saslējuši tukšojam pa kausam auksta alus. Pudele Tusker kā vienmēr 200 šiliņu. Apkalpotājs, tāpat kā lielākā daļa viņa amata brāļu šajā valstī, strādā lieliski, brīnišķīgi, izcili. Kā gan viņu kā paraugu aiztransportēt uz Latviju?

• Beidzot saprotam (bet īstenībā jau Karioki pasaka) ka pikipiki (mocīši), kas pulcējas baros daudzviet, īstenībā ir takši.

• Tuvojoties Mombasai, ceļmalā ķeram kadrus ar baobabiem. Baobabi stāv, mēs klikšķinām.

• Saulrieta laikā debesīs gubojas negaisa mākoņi. Gan tumši zili melni, gan dubļu dzelteni, ar krēslas stariem un ar varavīksni. Mākoņi līst, mēs klikšķinām.

• Kad satumst, iebraucam Mombasas lielsastrēgumā. Izrādās, izbraucot no Mombasas, kenijiešiem gribas nosvērt ik vienu „fūri”, un to viņi arī dara. Fūres sastājušās kilometru desmitiem garās rindās, tāpat arī mēģina braukt pa pretējo joslu, mums nākas ieņemt brīvo joslu grāvī. Tikt atpakaļ uz asfalta mūsu šoferītis mēģina ar lēcienu, kas pamatīgi sanes un sagriež mūsu auto. Turpmāk braucam prātīgi un baidāmies.

• Tomēr Mombasas priekšpilsētas nebeidz pārsteigt. Ir izveidojies smago auto sastrēgums, mudžeklis, kas veido piecas joslas vienā virzienā, mūs aprij, mēs iestrēgstam. Situācijas atrisināšanā ir iesaistījies visu tuvākajos kilometros dzīvojošo pulks. Ar sitieniem pa auto jumtu un kapotu, mēs tiekam informēti sarežģītā kodu sistēmā un braucam turp, drusku atpakaļ, tad vairāk atpakaļ, mazliet uz priekšu, sānu un vēl visādi apmēram stundu.

• Esam atraduši savu hoteli “Josleejim”. Par nožēlošanu izklaides ar tarakāniem izpaliek, toties ir sargs, kurš sola un sola, un sola atnest moskītu tīklus, un visbeidzot pusnaktī atnāk mūs pamodināt, lai pateiktu, ka to viņam nav.

• Iemiegam katrs ar savu sapni par nākamās dienas izklaidēm pilsētā un pludmalē. Dzīve aiz loga kūsā visu nakti. Te vienmēr ir forši.

Uz Bogoria ezeru un tālāk

Trešdiena, 6.11.2013.
Sešos no rīta Nakuru mūs pamodināja musulmaņu rīta lūgšana, kas sākās ar melodisku dziedājumu stundas garumā, tālāk tā pārgāja lūgšanā līdz viņa balss bija galīgi aizsmakusi. Ātras brokastis, produktu iepirkšana eiropeiskā lielveikalā un atkal ceļš, ceļš ……

Pēc stundas braukšanas jau kuro reizi šķērsojām ekvatoru. Mēģinājām nostāties ar vienlaicīgi gan ziemeļu, gan dienvidu puslodē. Man kājas dažus centimetrus par īsu, lai to izdarītu, bet es ļoti centos kājas pastiept un izdevās fifty- fifty. Mani izglāba fotografēšanās pie globusa, jo saprasdamas, ka esmu vājais punkts, suvenīru tirgotājas mani ielenca un es būtu salūzusi. Fotografēšanās laikā sakopoju visus savus dvēseles spēkus lai nenopirktu visu kas iepatīkas. Pārējie mūsu grupas biedri stipri kopš dzimšanas- iepirkšanos nepārspīlēja, izņemot Ilgoni, kurš nopirka trīs afrikāņu bungas, bet tās laikam ir viņa nerealizētais bērnības sapnis.

Tālāk ceļš ved uz Lake Bogoria. Ainava neizteiksmīga – pauguri apauguši ar krūmiem, vietām kaktusi. Vietējo mājas atkal nabadzīgas. Ir arī mājas no gofrēta skārda. Man tās nepatīk-disonē ar apkārtējo ainavu. Ir arī kaktusu žogi, pat paaugsti, tiem neviens cauri netiks. Atkal veco draugu, termītu, arhitektūras šedevri.

Lake Bogoria mani pārāk nesajūsmināja. Jā, bija gan lielie, gan mazie flamingo,bija āfrikas melnais stārķis. Visu prieku man nomāca apkārt ezeram esošie putnu līķi. Sajūsmu izraisija karstie avoti, un iespējas tajos izvārīt līdzpaņemtās olas. Olas jāprot izvārīt, jo avotu spēcīgā burbuļošana var aiznest tās avotu dieviem.

Bija iecerēts apskatīt Nyahururu ciematiņā esošo Tomsona ūdens kritumu, kura augstums 170 metru. Diemžēl viena stunda var izšķirt visu. Ieradāmies jau melnā tumsā, ūdenskritumu varējām uztvert tikai ar ausīm un ādu. Vēl jābrauc 100 km līdz sarunātai nakts mītnei.

Nakts mītni meklējām ilgi un pamatīgi-nekā. Tad sagūstijām “mēli”, kurš mūs aizveda uz citu kempingu-vecais nolikvidēts. Tā kā Agnesei bija stipri papīri, kas apliecināja,ka vecajā bija norezervētas vietas un veikta iemaksa, jaunajā kempingā par ļoti labu cenu dabūjām lieliskus 2 un 4 vietīgus numuriņus. Vēlāk gan izrādijās ka 4 vietīgais ir ar divām gultām uz četriem vīriem.

Varējām motelī pasūtīt vakariņas. Mēs ar Vitoldu par 4,8 ls par abiem ēdām katrs divus cīsiņus ar ugali un kāpostu salātiem, dzērām alu. Lieliski! Tad sekoja fantastiska nakts-vēss spirgts gaiss, labas gultas un siltas, siltas segas.

Šķērsojam ekvatoru – aukstāko vietu Kenijā

Otrdiena, 5.11.2013
Šodien garš pārbrauciens no punkta A (Marich Pass) līdz punktam B (Nakuru). Interesanti vērot, kā pa ceļam mainās apkārtne, klimats un iedzīvotāju nodarbošanās. Aiz kalniem sākās lauksaimniecības apgabals. Ceļa malā iedzīvotāji gatavo un pārdod kokogles, vāc malku un kukurūzu, dauza akmeņus un pat metina dzelzs durvis. Iepērkam banānus, mango un passion augļus.

Mūsu mašīna brauc kalnā ļoti lēni, jo bojāts degvielas filtrs. Kitalē mehāniķi to veiksmīgi nomaina, un nu braucam ātrāk. Mainījusies arī ceļi, nepārtrauktu bedru vietā stājies pieņemams asfalts. Ja vien nebūtu to stulbo ceļa pumpu! Pēcpusdienā beidzot apstājāmies paēst.

Drīz nonākam Eldoretas ielu drūzmā. Turpinām braukt kalnā līdz sasniedzam 2800 metru augstumu un temperatūra nokritās no 24 grādiem pēcpusdienā līdz krietnam vēsumam, kad iestājās tumsa. Izmantojām GPS, lai noteiktu ekvatora atrašanās vietu. Šķērsojām ekvatoru un atgriezāmies dienvidu puslodē. Diemžēl tajā vietā nevarēja apstāties.

Beidzot sasniedzām Nakuru, kas ir liela, bet trokšņaina. Nakšņošana ļoti vienkāršā viesnīcā Care Guest House, pie kuras dabūjamas prostitūtas. Ielas troksnis turpinās visu nakti. Lielākā daļa grupas dodas vakariņās ēst gaļu un grauzt kaulus.

Atpakaļ uz dienvidiem

Pirmdiena, 4.11.2013
No Agneses esam izdīkuši 15 minūtes miegam. Pienāk ziņa ka kāds krievu aptumsuma vērotājs ir apsteidzis visus. Viņš esot devies 50 km. Sudānas virzienā un redzējis pilno aptumsuma fāzi. Mums mazliet skauž. Uz saules aptumsumu sabraukuši daudzi entuziasti. Satiekam tradicionālu aptaukojošos amerikānieti no Dakotas. Dakotā uzkritusi metru bieza sniega kārta. Šeit Lodwarā gan temperatūra 35 grādi.

Pēc brokastīm pirmā nodarbe, pārtikas krājumu papildināšana. Meklējam tirdzniecības centru ar daiļskanīgu nosaukumu Kilimandžaro supermarket. Kustoties pa Lodwaras bedrainajām ielām atrodam necilu vienstāva ēku ar šo skanīgo nosaukumu. Sapirkuši produktus dodamies ceļā. Lodwaras ielās redzami gan džinsos mūsdienīgi tērpti cilvēki, gan cilšu tradicionālajos tērpos ģērbti. Kolorīta tautību palete.

Garām logam slīd pustuksnesis ar retiem kokiem. Liekas te gan nevar dzīvot cilvēks. Bet pēkšņi, šajā abstraktajā vidē parādās stāvs, tērpts apmetnī, tievām kājelēm ar nūju un sēžamo padusē, kaut kur, tikai viņam zināmā virzienā, dodoties. Par cilvēku eksistenci liecina kazu bari. Kazas ir galvenais šejienes cilvēku iztikas līdzeklis. Tās dod pienu, asinis un dažreiz gaļu. Cik tad kazu vajag, lai ģimene izdzīvotu, paliek neatklāta mīkla. Kazu skaits ir ģimenes bagātības mēraukla. Ilgonis lasa priekšā gabalus no Kulika grāmatas par Keniju. Kā vadīt ēzeli. Lai apstādinātu ēzeli, tas jātur aiz astes, lai paātrinātu, jāsit ar dzeloņiem zem astes. Bet ko te dara kamieļi? Neredzēju ka kāds tos izmantotu. Varbūt tie ir savvaļas?

Šajā tuksnesī dzīvojošie piepelnās, salasot akmeņus celtniecībai un dedzinot ogles grilam, un pārdodot tos pilsētniekiem. Lielāko tiesu šie tuksneša iedzīvotāji dzīvo nelielās zaru būdās. Vietās, kuras šeit sauc par pilsētām, iespējams valdība, ceļ nopietnākas mājas ar skārda jumtiem. Vai šie tuksneša ļaudis tajās jutīsies labi?
Viens ceļa posms tiek uzskatīts par bīstamu. Tāpēc mūsu kompānijai par 2000 šiliņiem pievienojas konvojnieks ar automātu.

Mūsu šoferītis ir palicis diezgan šiverīgs. Mašīna iet palekdamās pa briesmīgajām ceļa bedrēm. Nonākot galā redzam mūsu čemodānus karājamies striķos. Vēl mazliet un tie būtu zuduši. Esam nonākuši nakts mītnē neparasti laicīgi. Marich pass field studies centre. Esam atvēzējušies uz komfortu, īrējam divvietīgās istabiņas. Tā kā laika līdz tumsai ir daudz, ejam ekskursijā. Mūs pavada liels bars bērnu. Dodam suvenīrus – zīmuļus. Vietējo sādža. Mājiņu izmērs ap 6 kvadrātmetri. Iekārtojums nabadzīgs, bez skursteņa. Tikai mazie bērni guļ ar vecākiem. Lieliem bērniem tiek celta sava māja. Runājam par viņu kāzām, alu no desu koka augļiem, vairākām sievām.

Garām mūsu nakts mītnei tek strauja upe. Dienā mēs novērojām, ka sievietes kaut ko skalo no upes. Tas esot zelts. Izmēģinām peldēšanu upē. Mazajiem liels prieks, ka tāds resns onkuls kā es iet peldēt. Upe sekla, ūdens straujš. Ļoti atsvaidzinoša sajūta. Skaists saulriets uz upes. Vakariņas un čučēt savās gultiņās.

2. daļa: Aptumsums

Svētdiena, 3.11.2013, turpinājums:
Pa ceļam uz aptumsuma vietu protams bija diezgan daudz vietējo ciematu, bet mazāk nekā uz dienvidiem esošajos reģionos. Arī dzīves līmenis bija jūtami zemāks nekā citur, pārsvarā tikai nelielas mājiņas ar bleķa jumtu vai viņu tradicionālās māla būdas ar niedru jumtiem. Mums kā tūristiem tas ir interesants skats, bet tomēr ir saprotams kādēļ iedzīvotāji ir tik priecīgi ka šajā reģionā ir atrasta nafta. Tas ir viens no visvājāk attīstītajiem Kenijas reģioniem, ar zemu labklājības līmeni un augstu nedrošības līmeni, ko rada tuvumā esošā Sudāna. Tai pat laikā pateicoties salīdzinoši mazajai industriālajai ietekmei šeit var izteiktāk novērot vietējo cilšu kultūru un tradīcijas.

Uz saules aptumsuma vērošanu jau bija saradies paprāvs pulciņš vērotāju uz to brīdi kad mēs ieradāmies. Aptuvenais ierašanās laiks apmēram pēc trijiem pēcpusdienā. Aptumsuma daļējā fāze sākās tikai četros un septiņpadsmit minūtēs, tādēļ vēl līdz tai bija laiciņš, pa kuru Ilgonis uzstādīja teleskopu, kas projicētu saules attēlu uz baltas lapas, un mēs visi ieturējām pusdienas. Nekas dižs, tikai pāris siermaizes ar kāpostu lapām, bet tobrīd nevienam arī īsti neko vairāk nevajadzēja.

Visi gaidīja saules aptumsumu, šī brauciena lielo mērķi. Pa šo laiku iepazināmies arī ar mūsu kaimiņiem, citiem aptumsuma vērotājiem, kas šeit bija ieradušies. Bija gan vietējie Kenijas, gan tuvāko Āfrikas valstu pārstāvji, kā arī tāli ceļotāji kā mēs, piemēram, aptumsumu mednieki no Krievijas. Ātri vien izkristalizējās, ka visiem ir viena problēma, proti, trūkst briļļu vai stikliņu, kas būtu piemēroti aptumsuma vērošanai, kā arī mūsu komandas kopīgie krekliņi izraisīja neviltotu interesi. Principā tā ir ideja cilvēkiem, kas grib nopelnīt, aptumsuma novērošanas vietās uztaisīt kādu stendu, kur tirgot krekliņus, brilles un citus suvenīrus. Domāju, ka daudzi būtu gatavi maksāt krietni lielāku naudu nekā parasti šādā situācijā.

Sākoties daļējai aptumsuma fāzei visi savācāmies ap teleskopu, un drīz vien mums pievienojās arī vairāki vietējie, tostarp arī mūsu šoferis, kurš pamanījās kaut kur tikt pie aptumsuma brillēm. Teleskops projicēja apgrieztu saules attēlu, pamazām varēja novērot kā saulei uzradās tumšs robs, kurš ar laiku auga arvien lielāks un lielāks. Protams visi arī fotografēja, kurš nu kā mācēja. Ņemot vērā, ka es nemācēju, tad tiku pie īsas lekcijas par aptumsuma bildēšanu no Ilgoņa. Viss galvenais āķis slēpjas minimāli īsā ekspozīcijā. Par komandas galveno fotogrāfu darbojās Vitolds, kuram arī sanāca diezgan labas bildes. Noskaidrojās, ka netālu ir amerikāņu zinātnieku telts, kurā izmantojot jaudīgu aparatūru viņi veic pētījumu par sauli, kas iespējams tikai aptumsuma laikā. Vairs gan neatceros par ko īsti. Protams tādos pasākumos klāt ir žurnālisti, šitie jau nepalaidīs garām neko, pat ne aptumsumu Āfrikas nekurienē. Tā nu Ilgonis kā jau īsts astronoms tika arī pie intervijas kādam Ķīnas televīzijas kanālam.

Tuvojoties pilnās fāzes mirklim, kurai bija jāsākas apmēram 5.20 pēcpusdienā, sāka vākties arī mākoņi. Ilgonis jau bija brīdinājis, ka saules aptumsuma laikā debesis satumsīs un sacelsies vējš, bet šoreiz līdz ar vēju tika atpūsti arī mākoņi, kas sāka apdraudēt iespēju redzēt pilno aptumsuma fāzi. Apmēram piecas minūtes pirms pilnās fāzes mākoņi aizgāja saulei priekšā un to aizklāja. Šāda situācijas saglabājās līdz apmēram piecas minūtes pēc pilnās fāzes beigām, kas bija apmēram 15 sekundes gara. Citiem vārdiem sakot, pilnu saules aptumsumu neredzējām. Tiesa debesis satumsa uz vienu mirkli, bet pilnā fāze bija pārāk īsa, tādēļ neiestājās nakts, kas notika saules aptumsuma laikā Ķīnā, vismaz kā to apgalvoja Agnese. Kādu laiku pavērojām daļējo fāzi pēc aptumsuma un devāmies atpakaļ uz nakšņošanas mītni Lodwārā. Liela daļa aptumsuma skatītāju sāka doties projām jau īsi pēc pilnās fāzes. Daļējā fāze beigtos tikai ap pusseptiņiem, tas ir pēc saulrieta, tādēļ domāju prātīgi bija nesagaidīt beigas, bet doties atpakaļ, jo ceļš nebija izcils un braukt tumsā būtu pagrūti. Tiesa, tāpat zināmu daļu ceļa nācās nobraukt pa tumsu.

Saules aptumsums nekādu īpašo iespaidu uz mani neatstāja, varbūt tādēļ, ka es to neredzēju, vai vienkārši tādēļ, ka tas nav mans interešu lauciņš. Par citiem grupas dalībniekiem nezinu, likās gan, ka ikviens ir vīlies, ka neizdevās novērot šo maģisko mirkli, kad diena pāriet naktī un ir redzams saules vainags.

Atgriežoties naktsmītnē pirmais kas tika izdarīts, tika pagatavotas vakariņas, jo, protams, visi bija zvērīgi izbadējušies. Izņēmums kā vienmēr bija Vilks, jo viņam ir savs grafiks, kas nosaka, ka pēc septiņiem nekā. Vakariņu izskaņā mums pievienojās arī krievu aptumsuma mednieki, kuri bija apmetušies tajā pat naktsmītnē, kurā mēs. Viņi cerēja atrast kādu, kam būtu izdevies novērot aptumsumu, jo lai arī viņi bija centušies tikt no mākoņu zonas ārā, tas viņiem nebija sanācis un aptumsuma mirklis izpalika. Visi gan bija noguruši no garās dienas un drīz vien devās pie miera. Agnese ar Andersu vēl ieslīga ceļojumu stāstos ar krievu pulciņu, kurus kopā vienoja kopīga īpašība, tas ir, ceļošana uz valstīm, kurās notiek aptumsums.

1. daļa: Turkana repubika

Svētdiena, 3.11.2013
Svētdiena, nedēļa kopš mēs devāmies mūsu ceļojumā no Latvijas vērot saules aptumsumu Kenijā. Šodien noteiktais celšanās laiks bija septiņi, jo mums nebija jāsteidzas uz nākamo galamērķi, kas bija Kolokol blakus Turkana jeb Rūdolfa ezeram, kā to sauca iepriekš. Protams, mēs devāmies ceļā tikai pēc divām stundām, jo tāda ir mūsu parastā rīta gaita. Parasti, ja mums ir noteikts plāns, mēs varam būt gatavi pusotrā stundā, bet šodien mums tāda nav, līdz ar to mēs nesteidzamies.

Šeit Lodwarā palikt ir ļoti jauki, jo mums ir normālas gultas un man vairs nav jāmostas vairākas reizes naktī, lai atjaunotu asinsriti rokā uz kuras es gulēju. Gulēšanai teltīs ir savas priekšrocības, piemēram, esot tuvu dabai un lēti, taču gulēšana ir arī drusku neērta. Vai arī varbūt man vienkārši vajadzētu biežāk gulēt teltī un šī sajūta nāk no mana pieredzes trūkuma.

Tātad sākumā mēs devāmes uz Eliye Springs, kas atrodas blakus Turkana ezeram. Saules aptumsums sākās tikai 4 pēcpusdienā, tādēļ mums bija nedaudz brīvā laika. Eliye Springs tam bija lieliska vieta. Agnese mums pastāstīja, ka Eliye Springs reiz bijusi slavena atpūtas vieta, taču vairs nav tik populāra. Ceļi uz ziemeļiem no Lodwaras bija daudz labāki kā līdz šim. Protams, bija daudz bedru, bet vienalga mēs braucām daudz ātrāk, ā, un nebija arī gulošo policistu. Eliye Springs atrodas ap 60km no galvenā ceļa.

Piebraukt gan pie paša kūrorta bija pagrūti, jo ezera tuvumā sākās kāpas, kurās mašīna sāka stigt iekšā, un lai samazinātu svaru visiem bija jākāpj ārā. Gaisa temperatūrā ēnā pēc Ilgoņa termometra bija aptuveni + 38 0C, nav zināms cik viņa ierīce ir precīza, bet viennozīmīgi diena bija šausmīgi karsta. Saule arī bija ārkārtīgi spēcīga un spoža. Šī vispār bija pirmā diena, kad nolēmu, ka ir jāizmanto pret apdeguma krēms, jo jau no rīta varēja just, ka diena būs karsta un ņemot vērā, ka bija paredzēts pastaigāties ārpus mašīnas, sapratu, ka ja nesasmērēšos, tad pastāv liela iespēja tiešām apdegt. Parasti es neko tādu neizmantoju.

Kūrortā gan bija padaudz cilvēku, skanēja mūzika, varēja uzreiz redzēt, ka tur ir sabraucis padaudz tūristu, kas, protams, bija ieradušies novērot aptumsumu. Priekš manis pārsteidzošākā lieta bija āra baseins, jo necerēju neko tādu redzēt iznīkstošā kūrortā un sākumā nemaz neredzēju tam jēgu. Vēlāk gan sapratu, jo ūdens ezerā bija ļoti silts, pārāk silts lai varētu atveldzēties. Ielienot ezerā, likās, ka tur varētu pavadīt visu dienu, vienīgi protams ar laiku viss apnīk un tā mēs pa vienam drīz vien arī izlīdām. Laiks, ko bija paredzēts pavadīt šajā kūrortā bija tikai viena stunda, bet domāju, ka tas bija lieliski pavadīts, jo pelde ezerā tomēr atspirdzināja no drausmīgā karstuma.

Runājot par Turkanas ezera ūdeni, tas bija nedaudz brūngans, bet tomēr tīrs. Ja ar pirkstiem pabraukā pa ūdeni, tad rodas sajūta, ka ūdens varētu būt nedaudz ziepjains. Jau braucot uz šo ezeru, mēs izspriedām, ka to visticamāk izraisa ūdenī esošie karbonāti. Diskusijā ar Andersu izspriedām, ka tas ir saldūdens ezers, izejot no tādiem apsvērumiem, ka mēs nejūtam sāls garšu mutē, ja ierijam nedaudz ūdens, otrkārt ezera ūdens tiek izmantots dzeršanai.

Protams pie kūrorta kā jau viscaur Kenijā bija bruņoti sargi ar automātiem. Bet tā šeit ir parasta lieta, tādēļ tam pat vairs neviens nepievērš uzmanību. Protams, tika piedāvāti arī vietējie izstrādājumi kā suvenīri, proti, visādi pīti groziņi un tamlīdzīgas lietiņas, kas īpaši patīk vecākiem cilvēkiem.

Pēc kūrorta apmeklējuma devāmies atpakaļ uz galveno ceļu, lai dotos uz aptumsuma vietu. Ceļš no kūrorta līdz galvenajam ceļam prasīja stundu laika. Nākamais apskates objekts plānā bija Namoratungas akmeņi, kuriem it kā ir bijusi astronomiska nozīme. Bet priekš manis daudz interesantāka bija ainavu daudzveidība un daba, ko varēja novērot braucot pa ceļu nekā pāris necili akmens bluķīši. Akmeņi bija ceļa labajā pusē, apmēram 20 m no ceļa. Viegli ieraudzīt palieli, cilindriski tumši akmeņi, bet nu jā, manuprāt, nekā interesanta, principā tur pat nebija īsti vērts pieturēt.

Toties ainava gan bija ārkārtīgi interesanta. Kenijai raksturīgie kalni fonā, visapkārt akācijas, dažādi sīki dzelkšņaini sīkkrūmi, izžuvušu upju ielejas. Pa ceļa malu var novērot ganāmies kamieļus, ēzeļus, kazas un dažādus sīkus putniņus. Kamieļi ir vēl viens no šī ceļojuma pārsteigumiem priekš manis, jo es dzīvoju pārliecībā, ka visi kamieļi ir domestificēti, bet te varēja novērot pietiekami daudz neviena nepieskatītu šo zvēriņu. Protams, es varu maldīties, jo kazām arī ganus bieži vien nevar redzēt un tomēr visticamāk tās kādam pieder, tomēr man likās ka tie ir brīvā dabā dzīvojoši dzīvnieki. Nelikās, ka kamieļi īpaši interesētu vietējos. Par ēzeļiem man nav ne jausmas, vai daži novērotie būtu klasificējami kā savvaļas zvēri vai nē, jo cilvēkus neredzēju.

…turpinājums sekos…