Mombasa

Sestdiena, 9.11.2013

Dienas pirmais notikums būtu brokastis ap astoņiem no rīta, uz kurām visi sanāk dažādos laikos, atkarībā no tā kurš cikos piecēlies, jo doma pēc brokastīm uzreiz doties ceļā, tādējādi somām ir jābūt sakravātām. Agneses sākotnējais plāns bija izgāzies, proti, pēkšņi braucēju uz snorkelēšanu vairs nebija. Par to viņa acīmredzami nebija priecīga. Brokastis tiek pasniegtas pakāpeniski, sākumā tēja, pēc tam arī desiņas ar olu. Pēc brokastīm vācam mantas kopā un plānojam braukt uz pludmali, bet mašīnas nav. Gaidām, gaidām, tiek sazvanīts šoferis, izrādās ir problēmas. Nu neko, atstājam mantas pie viesnīcas administratora, vērtīgās lietas – datori, kameras tiek glabātas atsevišķi, un ejam pastaigāties pa pilsētu.

Pirmais mērķis, naudas maiņas punkts, jo šiliņi gandrīz visiem ir galā. Pa ceļam apskatam tādus kā vārtus kas veidoti, kā sakrustoti ziloņu ilkņi Moi avēnijā. Šādi vārti ir katrai braukšanas joslai. Tālāk atrodam naudas maiņas punktu un tieši laikā, jo uznāk īss, bet diezgan spēcīgs lietiņš. Nolemjam apskatīt vecpilsētu un tiklīdz mašīna būs gatava, tā doties uz pludmali. Staigājot pa vecpilsētu, protams, nevar nepamanīt Jēzus fortu, kas atrodas pie Mombasas ostas. Tiesa, fortam būtu nepieciešama rekonstrukcija, jo šobrīd tas ir diezgan nolaistā stāvoklī. Vecpilsēta arhitektūras stilā ir atšķirīga no pārējās Mombasas, var just tādu kā senatnīguma noskaņu.

Protams, kā populārā tūristu apskates vietā, visādu suvenīru veikaliņu papilnam. Tiekam arī gida, tas ir vietējais, kurš apmaiņā pret to, ka mēs papusdienosim viņa ģimenes restorānā, apņemas mūs izvadāt pa vecpilsētu. Apskatam ostu, kurā var redzēt dažus kuģus un zvejnieku laiviņas, aizejam uz zivju tirdziņu, kurš gan pēcpusdienā bija tukšs. Te jānāk ir no rīta. Nu un tad pusdienas „Rozina House Restaurant”, kas mums bija šajā ceļojumā tāda kā dārgākā ieturēšanās. Pusdienas bija arī ļoti labas.

Ņemot vērā, ka mašīna uz to brīdi vēl joprojām nebija gatava, tad nolēmām ņemt Matatu un doties uz Nyali pludmali. Pludmale kenijiešu stilā, nav nekā lieka. Toties ir iespējams izjāt ar kamieli. Sākumā gan nepielēca, kādēļ visi vietējie turas tikai gar pašu krastmalu un minimāli dodas dziļāk okeānā, bet atbildi drīz varēja sataustīt ar kājām. Vai tie bija kādi jūras eži vai kas cits, jo silto ūdeņu piekrastes faunas sugu ziņā ir diezgan bagātas, bet tālāk par zināmu robežu okeānā brist vairs nevarēja, neriskējot sadurt kājas. Kamēr daļa grupas plunčājas, pie otras daļas, kas sēž ēnā zem palmas pienāk daži vietējie un piedāvā kokosriekstus. Piedāvājums pieņemts un drīz vien atnes maisu ar kokosriekstiem, kurus turpat arī atver. Kokosriekstu sula garšo līdzīgi Latvijas vietējai bērzu sulai, manuprāt, tikpat bezgaršīga.

Tad nu laiks arī ir beidzies un jādodas prom, šoferis ir savācis mūsu mantas no viesnīcas un mēs braucam prom no Mombasas. Pa ceļam vēl iegriežamies vietējā Akamba kokgriezēju darbnīcā, kurā tiek no koka veidotas dažādas dzīvnieku figūras un trauki. Meistari strādā zemās koka būdiņās, katrs dara savu darbu, kā pie konveijera, tikai tur tāda nav. Bet princips tāds pats, viens izgrebj formu, cits krāso vai vēl kaut ko citu. Protams kā jau visos ražošanas procesos ir arī daži brāķi, kurus mēģina mums turpat notirgot. Turpat ir arī suvenīru veikals, kurā bez kaulēšanās var iegādāties visādus izstrādājumus. Tur arī visi iepērkamies. Tālāk no Mombasas ārā un uz Voi, kur ir paredzēta nākamā nakšņošana.

Voi iebraucam jau vēlā vakarā, kā parasti. Viesnīca, kurā paliekam, ir trīsstāvīga ēka ar caurumu pa vidu, caurumam apkārt šauri gaiteņi un istabiņas ar pilnīgi nesaprotamu numerāciju. Istabiņās ir divas gultas, duša un tualete. Ņemot vērā, ka esam atbraukuši vēlu, visi ir noguruši, tad arī diezgan ātri, bez īpašas vakariņu gatavošanas vai meklēšanas, dodamies pie miera. Diena ir galā.

2. daļa: Aptumsums

Svētdiena, 3.11.2013, turpinājums:
Pa ceļam uz aptumsuma vietu protams bija diezgan daudz vietējo ciematu, bet mazāk nekā uz dienvidiem esošajos reģionos. Arī dzīves līmenis bija jūtami zemāks nekā citur, pārsvarā tikai nelielas mājiņas ar bleķa jumtu vai viņu tradicionālās māla būdas ar niedru jumtiem. Mums kā tūristiem tas ir interesants skats, bet tomēr ir saprotams kādēļ iedzīvotāji ir tik priecīgi ka šajā reģionā ir atrasta nafta. Tas ir viens no visvājāk attīstītajiem Kenijas reģioniem, ar zemu labklājības līmeni un augstu nedrošības līmeni, ko rada tuvumā esošā Sudāna. Tai pat laikā pateicoties salīdzinoši mazajai industriālajai ietekmei šeit var izteiktāk novērot vietējo cilšu kultūru un tradīcijas.

Uz saules aptumsuma vērošanu jau bija saradies paprāvs pulciņš vērotāju uz to brīdi kad mēs ieradāmies. Aptuvenais ierašanās laiks apmēram pēc trijiem pēcpusdienā. Aptumsuma daļējā fāze sākās tikai četros un septiņpadsmit minūtēs, tādēļ vēl līdz tai bija laiciņš, pa kuru Ilgonis uzstādīja teleskopu, kas projicētu saules attēlu uz baltas lapas, un mēs visi ieturējām pusdienas. Nekas dižs, tikai pāris siermaizes ar kāpostu lapām, bet tobrīd nevienam arī īsti neko vairāk nevajadzēja.

Visi gaidīja saules aptumsumu, šī brauciena lielo mērķi. Pa šo laiku iepazināmies arī ar mūsu kaimiņiem, citiem aptumsuma vērotājiem, kas šeit bija ieradušies. Bija gan vietējie Kenijas, gan tuvāko Āfrikas valstu pārstāvji, kā arī tāli ceļotāji kā mēs, piemēram, aptumsumu mednieki no Krievijas. Ātri vien izkristalizējās, ka visiem ir viena problēma, proti, trūkst briļļu vai stikliņu, kas būtu piemēroti aptumsuma vērošanai, kā arī mūsu komandas kopīgie krekliņi izraisīja neviltotu interesi. Principā tā ir ideja cilvēkiem, kas grib nopelnīt, aptumsuma novērošanas vietās uztaisīt kādu stendu, kur tirgot krekliņus, brilles un citus suvenīrus. Domāju, ka daudzi būtu gatavi maksāt krietni lielāku naudu nekā parasti šādā situācijā.

Sākoties daļējai aptumsuma fāzei visi savācāmies ap teleskopu, un drīz vien mums pievienojās arī vairāki vietējie, tostarp arī mūsu šoferis, kurš pamanījās kaut kur tikt pie aptumsuma brillēm. Teleskops projicēja apgrieztu saules attēlu, pamazām varēja novērot kā saulei uzradās tumšs robs, kurš ar laiku auga arvien lielāks un lielāks. Protams visi arī fotografēja, kurš nu kā mācēja. Ņemot vērā, ka es nemācēju, tad tiku pie īsas lekcijas par aptumsuma bildēšanu no Ilgoņa. Viss galvenais āķis slēpjas minimāli īsā ekspozīcijā. Par komandas galveno fotogrāfu darbojās Vitolds, kuram arī sanāca diezgan labas bildes. Noskaidrojās, ka netālu ir amerikāņu zinātnieku telts, kurā izmantojot jaudīgu aparatūru viņi veic pētījumu par sauli, kas iespējams tikai aptumsuma laikā. Vairs gan neatceros par ko īsti. Protams tādos pasākumos klāt ir žurnālisti, šitie jau nepalaidīs garām neko, pat ne aptumsumu Āfrikas nekurienē. Tā nu Ilgonis kā jau īsts astronoms tika arī pie intervijas kādam Ķīnas televīzijas kanālam.

Tuvojoties pilnās fāzes mirklim, kurai bija jāsākas apmēram 5.20 pēcpusdienā, sāka vākties arī mākoņi. Ilgonis jau bija brīdinājis, ka saules aptumsuma laikā debesis satumsīs un sacelsies vējš, bet šoreiz līdz ar vēju tika atpūsti arī mākoņi, kas sāka apdraudēt iespēju redzēt pilno aptumsuma fāzi. Apmēram piecas minūtes pirms pilnās fāzes mākoņi aizgāja saulei priekšā un to aizklāja. Šāda situācijas saglabājās līdz apmēram piecas minūtes pēc pilnās fāzes beigām, kas bija apmēram 15 sekundes gara. Citiem vārdiem sakot, pilnu saules aptumsumu neredzējām. Tiesa debesis satumsa uz vienu mirkli, bet pilnā fāze bija pārāk īsa, tādēļ neiestājās nakts, kas notika saules aptumsuma laikā Ķīnā, vismaz kā to apgalvoja Agnese. Kādu laiku pavērojām daļējo fāzi pēc aptumsuma un devāmies atpakaļ uz nakšņošanas mītni Lodwārā. Liela daļa aptumsuma skatītāju sāka doties projām jau īsi pēc pilnās fāzes. Daļējā fāze beigtos tikai ap pusseptiņiem, tas ir pēc saulrieta, tādēļ domāju prātīgi bija nesagaidīt beigas, bet doties atpakaļ, jo ceļš nebija izcils un braukt tumsā būtu pagrūti. Tiesa, tāpat zināmu daļu ceļa nācās nobraukt pa tumsu.

Saules aptumsums nekādu īpašo iespaidu uz mani neatstāja, varbūt tādēļ, ka es to neredzēju, vai vienkārši tādēļ, ka tas nav mans interešu lauciņš. Par citiem grupas dalībniekiem nezinu, likās gan, ka ikviens ir vīlies, ka neizdevās novērot šo maģisko mirkli, kad diena pāriet naktī un ir redzams saules vainags.

Atgriežoties naktsmītnē pirmais kas tika izdarīts, tika pagatavotas vakariņas, jo, protams, visi bija zvērīgi izbadējušies. Izņēmums kā vienmēr bija Vilks, jo viņam ir savs grafiks, kas nosaka, ka pēc septiņiem nekā. Vakariņu izskaņā mums pievienojās arī krievu aptumsuma mednieki, kuri bija apmetušies tajā pat naktsmītnē, kurā mēs. Viņi cerēja atrast kādu, kam būtu izdevies novērot aptumsumu, jo lai arī viņi bija centušies tikt no mākoņu zonas ārā, tas viņiem nebija sanācis un aptumsuma mirklis izpalika. Visi gan bija noguruši no garās dienas un drīz vien devās pie miera. Agnese ar Andersu vēl ieslīga ceļojumu stāstos ar krievu pulciņu, kurus kopā vienoja kopīga īpašība, tas ir, ceļošana uz valstīm, kurās notiek aptumsums.

1. daļa: Turkana repubika

Svētdiena, 3.11.2013
Svētdiena, nedēļa kopš mēs devāmies mūsu ceļojumā no Latvijas vērot saules aptumsumu Kenijā. Šodien noteiktais celšanās laiks bija septiņi, jo mums nebija jāsteidzas uz nākamo galamērķi, kas bija Kolokol blakus Turkana jeb Rūdolfa ezeram, kā to sauca iepriekš. Protams, mēs devāmies ceļā tikai pēc divām stundām, jo tāda ir mūsu parastā rīta gaita. Parasti, ja mums ir noteikts plāns, mēs varam būt gatavi pusotrā stundā, bet šodien mums tāda nav, līdz ar to mēs nesteidzamies.

Šeit Lodwarā palikt ir ļoti jauki, jo mums ir normālas gultas un man vairs nav jāmostas vairākas reizes naktī, lai atjaunotu asinsriti rokā uz kuras es gulēju. Gulēšanai teltīs ir savas priekšrocības, piemēram, esot tuvu dabai un lēti, taču gulēšana ir arī drusku neērta. Vai arī varbūt man vienkārši vajadzētu biežāk gulēt teltī un šī sajūta nāk no mana pieredzes trūkuma.

Tātad sākumā mēs devāmes uz Eliye Springs, kas atrodas blakus Turkana ezeram. Saules aptumsums sākās tikai 4 pēcpusdienā, tādēļ mums bija nedaudz brīvā laika. Eliye Springs tam bija lieliska vieta. Agnese mums pastāstīja, ka Eliye Springs reiz bijusi slavena atpūtas vieta, taču vairs nav tik populāra. Ceļi uz ziemeļiem no Lodwaras bija daudz labāki kā līdz šim. Protams, bija daudz bedru, bet vienalga mēs braucām daudz ātrāk, ā, un nebija arī gulošo policistu. Eliye Springs atrodas ap 60km no galvenā ceļa.

Piebraukt gan pie paša kūrorta bija pagrūti, jo ezera tuvumā sākās kāpas, kurās mašīna sāka stigt iekšā, un lai samazinātu svaru visiem bija jākāpj ārā. Gaisa temperatūrā ēnā pēc Ilgoņa termometra bija aptuveni + 38 0C, nav zināms cik viņa ierīce ir precīza, bet viennozīmīgi diena bija šausmīgi karsta. Saule arī bija ārkārtīgi spēcīga un spoža. Šī vispār bija pirmā diena, kad nolēmu, ka ir jāizmanto pret apdeguma krēms, jo jau no rīta varēja just, ka diena būs karsta un ņemot vērā, ka bija paredzēts pastaigāties ārpus mašīnas, sapratu, ka ja nesasmērēšos, tad pastāv liela iespēja tiešām apdegt. Parasti es neko tādu neizmantoju.

Kūrortā gan bija padaudz cilvēku, skanēja mūzika, varēja uzreiz redzēt, ka tur ir sabraucis padaudz tūristu, kas, protams, bija ieradušies novērot aptumsumu. Priekš manis pārsteidzošākā lieta bija āra baseins, jo necerēju neko tādu redzēt iznīkstošā kūrortā un sākumā nemaz neredzēju tam jēgu. Vēlāk gan sapratu, jo ūdens ezerā bija ļoti silts, pārāk silts lai varētu atveldzēties. Ielienot ezerā, likās, ka tur varētu pavadīt visu dienu, vienīgi protams ar laiku viss apnīk un tā mēs pa vienam drīz vien arī izlīdām. Laiks, ko bija paredzēts pavadīt šajā kūrortā bija tikai viena stunda, bet domāju, ka tas bija lieliski pavadīts, jo pelde ezerā tomēr atspirdzināja no drausmīgā karstuma.

Runājot par Turkanas ezera ūdeni, tas bija nedaudz brūngans, bet tomēr tīrs. Ja ar pirkstiem pabraukā pa ūdeni, tad rodas sajūta, ka ūdens varētu būt nedaudz ziepjains. Jau braucot uz šo ezeru, mēs izspriedām, ka to visticamāk izraisa ūdenī esošie karbonāti. Diskusijā ar Andersu izspriedām, ka tas ir saldūdens ezers, izejot no tādiem apsvērumiem, ka mēs nejūtam sāls garšu mutē, ja ierijam nedaudz ūdens, otrkārt ezera ūdens tiek izmantots dzeršanai.

Protams pie kūrorta kā jau viscaur Kenijā bija bruņoti sargi ar automātiem. Bet tā šeit ir parasta lieta, tādēļ tam pat vairs neviens nepievērš uzmanību. Protams, tika piedāvāti arī vietējie izstrādājumi kā suvenīri, proti, visādi pīti groziņi un tamlīdzīgas lietiņas, kas īpaši patīk vecākiem cilvēkiem.

Pēc kūrorta apmeklējuma devāmies atpakaļ uz galveno ceļu, lai dotos uz aptumsuma vietu. Ceļš no kūrorta līdz galvenajam ceļam prasīja stundu laika. Nākamais apskates objekts plānā bija Namoratungas akmeņi, kuriem it kā ir bijusi astronomiska nozīme. Bet priekš manis daudz interesantāka bija ainavu daudzveidība un daba, ko varēja novērot braucot pa ceļu nekā pāris necili akmens bluķīši. Akmeņi bija ceļa labajā pusē, apmēram 20 m no ceļa. Viegli ieraudzīt palieli, cilindriski tumši akmeņi, bet nu jā, manuprāt, nekā interesanta, principā tur pat nebija īsti vērts pieturēt.

Toties ainava gan bija ārkārtīgi interesanta. Kenijai raksturīgie kalni fonā, visapkārt akācijas, dažādi sīki dzelkšņaini sīkkrūmi, izžuvušu upju ielejas. Pa ceļa malu var novērot ganāmies kamieļus, ēzeļus, kazas un dažādus sīkus putniņus. Kamieļi ir vēl viens no šī ceļojuma pārsteigumiem priekš manis, jo es dzīvoju pārliecībā, ka visi kamieļi ir domestificēti, bet te varēja novērot pietiekami daudz neviena nepieskatītu šo zvēriņu. Protams, es varu maldīties, jo kazām arī ganus bieži vien nevar redzēt un tomēr visticamāk tās kādam pieder, tomēr man likās ka tie ir brīvā dabā dzīvojoši dzīvnieki. Nelikās, ka kamieļi īpaši interesētu vietējos. Par ēzeļiem man nav ne jausmas, vai daži novērotie būtu klasificējami kā savvaļas zvēri vai nē, jo cilvēkus neredzēju.

…turpinājums sekos…