Tag Archives: tree

Sestdiena, 2.11.2013
Agrs rīts, mostamies un sākam šiverēties apkārt. Vieni gatavo brokasti, citi dušojas vai krāmē mantas. Kā ierasti cenšamies to visu ātrāk padarīt, lai varētu agrāk nokļūt otrā galā ar teju gliemeža ātrumu. Pabeidzam rīta darbiņu, sapakojam mašīnu un dodamies ceļā.

Ceļš ir garš, sevišķi ar šādu ātrumu. Ceļa stāvoklis nekļūst labāks. Nezinu, kā ceļu aprakstīt, drīzāk kā bedrains ar asfalta gabaliņiem. Kratīšana turpinās, un Karioki mēģina atrast mazāk kratošu daļu, sevišķi izvairoties no lielajām trepēm un bedrēm, kuru netrūkst. Braucam ārā no kalnaina apvidus un vēlāk nokļūstam līdzenumā, kura abās malās ir kalni. Braucam pie kreisā kalna puses un redzam kalnos vairākus ūdenskritumus, vismaz mums tie pēc tādiem izskatījās. Apkārt vēl joprojām daudz un pazaļu koku.

Piestājām pie tilta un izkāpām palocīties un pabildēt upi. Aiz tilta ciemats ar ierastu veikala/bodes/tirgus skatu. Atnāca bērni un mēs padalījāmies ar blociņiem un krāsaino zīmuļu komplektiem un šie bija priecīgi par tiem.

Turpinām tālāk ceļu, un, kā ierasti, ciematos ir uztaisīti guļošie policisti. Tādu te ir dažādi veidojumi un materiāli, pamatā asfalts vai zeme. Ar bedrēm ir par maz, lai atturētu ātrbraucējus Vietām ir gara asfalta strēmelīte pa vidu, kas ir aptuveni metru plata un var izmantot vienam sānam, bet tad jārēķinās ar slīpumu. Smagās mašīnas brauc tā, ka asfalts ir starp riteņiem. Pats ceļš izskatās, ka ir pataisīts daudz platāks par oriģinālo. Bedres diemžēl nemazinās un ātrums arī neceļas.

Apkārt ir krūmāji ar apdzeltējušiem zālājiem, kuri tuvāk pie saknēm ir zaļāki. Virzāmies tālāk no kalniem, tuvāk līdzenuma vidum. Pa ceļam vērojami dzīvnieki un putni, lielākoties mazi zvēri vai lopi. No lielajiem dzīvniekiem, te var pa retam redzēt kamieļus. Mašīnā valda brīžam klusums (vai ar man grūti saklausīt klabošā mašīnā), brīžam sarunas, jo ceļš ir garš.

Karioki izdomāja vienā momentā palielināt ātrumu, jo bieži sūdzamies, ka lēni velkamies un citi brauc daudz ātrāk par mums. Ilgi tas neturpinājās, jo, kad tika palielināts ātrums, mašīna klabēja vēl vairāk un priekšējai panelis, tā kratījās, ka no tā krita ārā viss iespējamais. Vienu momentu man likās, ka drīz pats panelis būs man klēpī, jo es sēdēju priekšā.

Nonācām posmā, kas vairāk kā tuksnesi atgādina ar paretinātiem kokiem. Tam iet cauri esošais ceļš, un ceļa abās malās uztaisīti savi ceļi, jo tie ir daudz gludāki par galveno! Arī ātrumu varēja palielināt nedaudz. Ceļš mēdz būt izbraukāts šaurāks vai platāks, vietām tas sadalās vairākās joslās apejot šķēršļus vai palaižot garām, kā kuriem bijis ērtāk. Kurā ceļa pusē nobrauc nav svarīgi, tiek ievēroti tādi paši principi, kā uz ceļa.

Vienā momentā piestājām pusdienu pauzei, kur paēdām ātri vārāmo zupiņu un izstaipījāmies. Braucam tālāk un vienā momentā nonākam ciematā ar barjeru, kas nav reti sastopams, tikai šoreiz neceļ augšā un nelaiž tālāk. Karioki sasveicinās un runājas vietējo valodā ar policistiem, kas pienāca klāt. Pēc tam pavēstīja mums, ka te sākas bandītu uzbrukuma zona un ka bez policista mašīnā ir bīstami. Nopratām, ka tas diez vai būs bez maksas un pajautājam, cik jāmaksā, un tie bija 2000 KES. Sadalot uz galvām, tas īsti nav daudz un jāņem vien ir. Viņam jāsēž man blakus, jo priekšā var pa diviem saspiesti sēdēt. Padevu somu uz aizmuguri, jo vieta ir pamaz, tad nu viņš apsēdās man blakus ar visu šaujamo AK-47, ja pareizi atminos. Viņš ielika ieroci starp
savām kājām un braucam.

Ceļa gabals sanāk tik šausmīgs, ka bandīti var pieskriet mašīnai klāt ar tādu ātrumu. Apkārt ir vieni krūmāji, kur viņi slēpjoties. Bandīti nākot no kaimiņzemes. No aizmugures atskan Ilgoņa jautājums, cik tad viņam īsti ir patronas. Nopētīju viņu un manīju tikai vienu aptveri. Pats viņš, kā lielākā daļa vietējo cilvēku, ir tievs. Angliski viņš nerunāja, tad izmantojot Karioki palīdzību noskaidrojām, ka viņam ir 30 lodes. Tā kā
vajadzētu pietikt. Priekšā ir aptuveni 88km bīstamā zona. Sākām diskusiju, vai viņš pārstāv armiju vai policiju. Izrādās, ka policists. Kā arī skaidrojām, kāda viņiem te ir armija – vai tā ir obligātā dienesta vai nav un viņiem ir pēc brīvprātīga principa. Pats Karioki nav dienējis.

Braucām kādu brītiņu un piestājām, un policists arī ārā un pavirzās tālāk no mašīnas, lai labāk mūs un apkārtni redzētu. Drīz turpinājām ceļu. Apkārtne joprojām ir krūmaina un ceļš ir laikam viens no sliktākajiem ceļiem. Pa šādiem ceļiem nesties ar lielu ātrumu nav prāta darbs, ja vien neesi ļoti pārliecināts par sava braucamā izturību, tai skaitā riepu.
Braucam ilgstošu gabalu. Visai garlaicīgs ceļš, tik kraties līdz. Mēs
piestājām pie kontroles, kas bija bīstamās zonas beigas. Samaksājām un varu
atkal viens sēdēt priekšā un karsēties saulītē.

Līdz Lodwar tālu vairs nebija un drīz vien esam klāt. Sākam meklēt naktsmītni. Taujāja vietējos un navigējāmies un kā nedevās, tā nedevās rokās. Izbraukājām krustām minēto apvidu un tikai vēlāk beidzot to atradām. Kā izrādās, bijām tuvu, bet ne tik ļoti tuvu.

Noparkojāmies un Agnese gāja runāt par guļamvietu un Ilgonis arī pievienojas. Bija domāta telts vieta, bet uzzinot, ka mājiņas ir brīvas un pa trim gultām istabā, Ilgonis pārliecināja, ka labāk istabā, jo jāpaliek 2 naktis un mantas jāatstāj. Tā ar darām. Noskaidrojām lielos veikalus, lai var iepirkt papildus paiku. Šoferim arī vajag mašīnu pārbaudīt.

Daži palika uz vietas un pārējie brauca līdzi. Tika sarunāts, ka Karioki izsviež mūs pie veikala un pats brauc uz servisu, un ja paspēj nočekot visu, tad var savākt, ja ne, ejam ar kājām. Tikām pie veikala, bet no ārpuses diži nepateiksi, ka tas būtu lielveikals. Iekšpusē izskatījās pēc mežonīgo rietumu laika veikala, viss noputējis un salikts un sakrāmēts, kā mācēts. Viss vajadzīgais nav. Tad iztiekam ar to, ko var iegādāties. Bija
saldēta maltā gaļa, bet no saldējuma gan nebūtu bijis jēgas, jo tas bija izkusis un vēlreiz sasaldēts ne līdz galam. Vismaz tāds iespaids bija.

Noskaidrojām, ka šoferīts netiks tik drīz laukā no servisa, tad gājām ar kājām. Cilvēki ir labsirdīgi, sasveicinās. Gājām gar ielas tukšo pusi, un cilvēki gāja otrajā pusē. Tikai vēlāk sapratām, ka mums arī pa to pusi jāiet, jo to, pa kuru gājām, izmanto mašīnas. Tad nu mums apkārt bija cilvēki un daži uzsāka sarunu ar mums. Pļāpājām un gājām. Bērniem savukārt lielākoties ir viens sakāmais “How are you?” (kā jums iet) Atbildam, ka labi un kā pašiem, bet viņi parasti neatbild.

Agnese sarunājās ar vienu studentu, un sarunas tēmas bija dažādas. Tā ar viņu nonācām pie naktsmītnes un uzaicinājām uz vakariņām. Kamēr viņi pļāpājās, tikmēr citi gatavoja vakariņas. Vakariņās ir sasaldēta maltā gaļa, uz pannas pamazām atkausējam un tīram atkausēto nost. Vēl klāt ir makaroni. Kad viss sataisīts, tad bija laiks vakariņām un visi nāk pie galda zem jumta. Vitolds nākdams nepieliecās pietiekami, atsitās pret malu un ievaidējās. Pieejam klāt un sākam spīdināt lukturīti, kā izskatās. Asiņo un visa piere asinīs! Viņš dodas pie izlietnes, es savukārt skrienu pēc
savas aptieciņas. Sāku viņu tīrīt un apdakterēt cik labi prazdams, un rezultātā viens neliels pušums, kam pietika ar plāksteri.

Pēc brīža visi savācāmies pie galda un sākām ēst vakariņas un bija arī tosts. Apspriedām ar studentu visādas tēmas. Saruna turpinājās ilgi. Tad pamazām visi sāka izklīst un iet gulēt vai ko citu padarīt pirms gulēt iešanas. Beigās visi aizgājām gulēt, lai rīt mostos galvenajam ceļojuma notikumam – saules aptumsumam!

*Agneses piezīme – ar policistu mašīnā braucām starp pilsētiņām Kainuk un
Lokichar.