Atpakaļ uz dienvidiem

Pirmdiena, 4.11.2013
No Agneses esam izdīkuši 15 minūtes miegam. Pienāk ziņa ka kāds krievu aptumsuma vērotājs ir apsteidzis visus. Viņš esot devies 50 km. Sudānas virzienā un redzējis pilno aptumsuma fāzi. Mums mazliet skauž. Uz saules aptumsumu sabraukuši daudzi entuziasti. Satiekam tradicionālu aptaukojošos amerikānieti no Dakotas. Dakotā uzkritusi metru bieza sniega kārta. Šeit Lodwarā gan temperatūra 35 grādi.

Pēc brokastīm pirmā nodarbe, pārtikas krājumu papildināšana. Meklējam tirdzniecības centru ar daiļskanīgu nosaukumu Kilimandžaro supermarket. Kustoties pa Lodwaras bedrainajām ielām atrodam necilu vienstāva ēku ar šo skanīgo nosaukumu. Sapirkuši produktus dodamies ceļā. Lodwaras ielās redzami gan džinsos mūsdienīgi tērpti cilvēki, gan cilšu tradicionālajos tērpos ģērbti. Kolorīta tautību palete.

Garām logam slīd pustuksnesis ar retiem kokiem. Liekas te gan nevar dzīvot cilvēks. Bet pēkšņi, šajā abstraktajā vidē parādās stāvs, tērpts apmetnī, tievām kājelēm ar nūju un sēžamo padusē, kaut kur, tikai viņam zināmā virzienā, dodoties. Par cilvēku eksistenci liecina kazu bari. Kazas ir galvenais šejienes cilvēku iztikas līdzeklis. Tās dod pienu, asinis un dažreiz gaļu. Cik tad kazu vajag, lai ģimene izdzīvotu, paliek neatklāta mīkla. Kazu skaits ir ģimenes bagātības mēraukla. Ilgonis lasa priekšā gabalus no Kulika grāmatas par Keniju. Kā vadīt ēzeli. Lai apstādinātu ēzeli, tas jātur aiz astes, lai paātrinātu, jāsit ar dzeloņiem zem astes. Bet ko te dara kamieļi? Neredzēju ka kāds tos izmantotu. Varbūt tie ir savvaļas?

Šajā tuksnesī dzīvojošie piepelnās, salasot akmeņus celtniecībai un dedzinot ogles grilam, un pārdodot tos pilsētniekiem. Lielāko tiesu šie tuksneša iedzīvotāji dzīvo nelielās zaru būdās. Vietās, kuras šeit sauc par pilsētām, iespējams valdība, ceļ nopietnākas mājas ar skārda jumtiem. Vai šie tuksneša ļaudis tajās jutīsies labi?
Viens ceļa posms tiek uzskatīts par bīstamu. Tāpēc mūsu kompānijai par 2000 šiliņiem pievienojas konvojnieks ar automātu.

Mūsu šoferītis ir palicis diezgan šiverīgs. Mašīna iet palekdamās pa briesmīgajām ceļa bedrēm. Nonākot galā redzam mūsu čemodānus karājamies striķos. Vēl mazliet un tie būtu zuduši. Esam nonākuši nakts mītnē neparasti laicīgi. Marich pass field studies centre. Esam atvēzējušies uz komfortu, īrējam divvietīgās istabiņas. Tā kā laika līdz tumsai ir daudz, ejam ekskursijā. Mūs pavada liels bars bērnu. Dodam suvenīrus – zīmuļus. Vietējo sādža. Mājiņu izmērs ap 6 kvadrātmetri. Iekārtojums nabadzīgs, bez skursteņa. Tikai mazie bērni guļ ar vecākiem. Lieliem bērniem tiek celta sava māja. Runājam par viņu kāzām, alu no desu koka augļiem, vairākām sievām.

Garām mūsu nakts mītnei tek strauja upe. Dienā mēs novērojām, ka sievietes kaut ko skalo no upes. Tas esot zelts. Izmēģinām peldēšanu upē. Mazajiem liels prieks, ka tāds resns onkuls kā es iet peldēt. Upe sekla, ūdens straujš. Ļoti atsvaidzinoša sajūta. Skaists saulriets uz upes. Vakariņas un čučēt savās gultiņās.

1. daļa: Turkana repubika

Svētdiena, 3.11.2013
Svētdiena, nedēļa kopš mēs devāmies mūsu ceļojumā no Latvijas vērot saules aptumsumu Kenijā. Šodien noteiktais celšanās laiks bija septiņi, jo mums nebija jāsteidzas uz nākamo galamērķi, kas bija Kolokol blakus Turkana jeb Rūdolfa ezeram, kā to sauca iepriekš. Protams, mēs devāmies ceļā tikai pēc divām stundām, jo tāda ir mūsu parastā rīta gaita. Parasti, ja mums ir noteikts plāns, mēs varam būt gatavi pusotrā stundā, bet šodien mums tāda nav, līdz ar to mēs nesteidzamies.

Šeit Lodwarā palikt ir ļoti jauki, jo mums ir normālas gultas un man vairs nav jāmostas vairākas reizes naktī, lai atjaunotu asinsriti rokā uz kuras es gulēju. Gulēšanai teltīs ir savas priekšrocības, piemēram, esot tuvu dabai un lēti, taču gulēšana ir arī drusku neērta. Vai arī varbūt man vienkārši vajadzētu biežāk gulēt teltī un šī sajūta nāk no mana pieredzes trūkuma.

Tātad sākumā mēs devāmes uz Eliye Springs, kas atrodas blakus Turkana ezeram. Saules aptumsums sākās tikai 4 pēcpusdienā, tādēļ mums bija nedaudz brīvā laika. Eliye Springs tam bija lieliska vieta. Agnese mums pastāstīja, ka Eliye Springs reiz bijusi slavena atpūtas vieta, taču vairs nav tik populāra. Ceļi uz ziemeļiem no Lodwaras bija daudz labāki kā līdz šim. Protams, bija daudz bedru, bet vienalga mēs braucām daudz ātrāk, ā, un nebija arī gulošo policistu. Eliye Springs atrodas ap 60km no galvenā ceļa.

Piebraukt gan pie paša kūrorta bija pagrūti, jo ezera tuvumā sākās kāpas, kurās mašīna sāka stigt iekšā, un lai samazinātu svaru visiem bija jākāpj ārā. Gaisa temperatūrā ēnā pēc Ilgoņa termometra bija aptuveni + 38 0C, nav zināms cik viņa ierīce ir precīza, bet viennozīmīgi diena bija šausmīgi karsta. Saule arī bija ārkārtīgi spēcīga un spoža. Šī vispār bija pirmā diena, kad nolēmu, ka ir jāizmanto pret apdeguma krēms, jo jau no rīta varēja just, ka diena būs karsta un ņemot vērā, ka bija paredzēts pastaigāties ārpus mašīnas, sapratu, ka ja nesasmērēšos, tad pastāv liela iespēja tiešām apdegt. Parasti es neko tādu neizmantoju.

Kūrortā gan bija padaudz cilvēku, skanēja mūzika, varēja uzreiz redzēt, ka tur ir sabraucis padaudz tūristu, kas, protams, bija ieradušies novērot aptumsumu. Priekš manis pārsteidzošākā lieta bija āra baseins, jo necerēju neko tādu redzēt iznīkstošā kūrortā un sākumā nemaz neredzēju tam jēgu. Vēlāk gan sapratu, jo ūdens ezerā bija ļoti silts, pārāk silts lai varētu atveldzēties. Ielienot ezerā, likās, ka tur varētu pavadīt visu dienu, vienīgi protams ar laiku viss apnīk un tā mēs pa vienam drīz vien arī izlīdām. Laiks, ko bija paredzēts pavadīt šajā kūrortā bija tikai viena stunda, bet domāju, ka tas bija lieliski pavadīts, jo pelde ezerā tomēr atspirdzināja no drausmīgā karstuma.

Runājot par Turkanas ezera ūdeni, tas bija nedaudz brūngans, bet tomēr tīrs. Ja ar pirkstiem pabraukā pa ūdeni, tad rodas sajūta, ka ūdens varētu būt nedaudz ziepjains. Jau braucot uz šo ezeru, mēs izspriedām, ka to visticamāk izraisa ūdenī esošie karbonāti. Diskusijā ar Andersu izspriedām, ka tas ir saldūdens ezers, izejot no tādiem apsvērumiem, ka mēs nejūtam sāls garšu mutē, ja ierijam nedaudz ūdens, otrkārt ezera ūdens tiek izmantots dzeršanai.

Protams pie kūrorta kā jau viscaur Kenijā bija bruņoti sargi ar automātiem. Bet tā šeit ir parasta lieta, tādēļ tam pat vairs neviens nepievērš uzmanību. Protams, tika piedāvāti arī vietējie izstrādājumi kā suvenīri, proti, visādi pīti groziņi un tamlīdzīgas lietiņas, kas īpaši patīk vecākiem cilvēkiem.

Pēc kūrorta apmeklējuma devāmies atpakaļ uz galveno ceļu, lai dotos uz aptumsuma vietu. Ceļš no kūrorta līdz galvenajam ceļam prasīja stundu laika. Nākamais apskates objekts plānā bija Namoratungas akmeņi, kuriem it kā ir bijusi astronomiska nozīme. Bet priekš manis daudz interesantāka bija ainavu daudzveidība un daba, ko varēja novērot braucot pa ceļu nekā pāris necili akmens bluķīši. Akmeņi bija ceļa labajā pusē, apmēram 20 m no ceļa. Viegli ieraudzīt palieli, cilindriski tumši akmeņi, bet nu jā, manuprāt, nekā interesanta, principā tur pat nebija īsti vērts pieturēt.

Toties ainava gan bija ārkārtīgi interesanta. Kenijai raksturīgie kalni fonā, visapkārt akācijas, dažādi sīki dzelkšņaini sīkkrūmi, izžuvušu upju ielejas. Pa ceļa malu var novērot ganāmies kamieļus, ēzeļus, kazas un dažādus sīkus putniņus. Kamieļi ir vēl viens no šī ceļojuma pārsteigumiem priekš manis, jo es dzīvoju pārliecībā, ka visi kamieļi ir domestificēti, bet te varēja novērot pietiekami daudz neviena nepieskatītu šo zvēriņu. Protams, es varu maldīties, jo kazām arī ganus bieži vien nevar redzēt un tomēr visticamāk tās kādam pieder, tomēr man likās ka tie ir brīvā dabā dzīvojoši dzīvnieki. Nelikās, ka kamieļi īpaši interesētu vietējos. Par ēzeļiem man nav ne jausmas, vai daži novērotie būtu klasificējami kā savvaļas zvēri vai nē, jo cilvēkus neredzēju.

…turpinājums sekos…