Naro Muru – Nairobi – Mombasa. Garais pārbrauciens

Piektdiena, 8.11.2013

Tehniskie dati. Ceļa aptuvenais garums:
176 km Naro Muru-Nairobi
+
136 km līdz Emali pagriezienam, kas aizved uz Amboseli ezeru (bet tas citu dienu)
+
363 km līdz Mombasai
KOPĀ apm. 675 km

Lai arī šis ceļš veicams ar auto, kas neprasa īpašu tehnisko izturību, dauzoties pa bedrēm un bezceļiem, tomēr veicam to ilgā laikā, proti, startējam 6.30, Mombasā esam ap 10.00. Pie vainas pārsvarā tas, ka uz ceļa plosās „fūres”, kas jāapdzen, un tas šajā valstī notiek ekstrēmi iespaidīgi – pa dažādām apdzenamā auto pusēm. Jo izrādās, ja reiz tev ir bezceļu auto, kāpēc gan neapdzīt pa grāvi? Kaut gan, dārgo lasītāj, esi drošs, to var darīt arī ar jebkuru auto. Netici, brauc uz Keniju.

Dienas daļas un detaļas notikumu salīmēšanai:
• Ir sakārojies tomātus. Tātad pērkam. Ar pārliecību sejā dodamies iekarot zemākās cenas ceļmalas tomātu kalnos. Atdodamies par 100 šiliņiem apmaiņā pret brangu spainīti, pilnu kārīgu tomātu. Daļu dienas esam spārnos par kāroto mirkli, līdz pusdienlaikā secinām, ka kenijieši ne tuvu nespēj līdzināties tomātu audzēšanas prasmē latviešiem. Jo tomāti ir gurdeni saldi, drīzāk nekādi nekā gardi, kā tas pienāktos Kenijas saulē gatavinātiem bumbuļiem. Mūsu šoferītis Karioki, klausoties mūsu stāstos, gūst vēl vienu iemeslu apciemot Latviju – lai nogaršotu normālu, gardu tomātu.

• Vēl vairāk ir sakārojies ananāsus. Tātad pērkam. Nairobi priekšpilsētu mudžekļos lielceļa malā Karioki pieved mūs pie ananāsu kaudzēm. Vīri, paķēruši preci rokās, ielenc mūs, lai pārliecinātos, ka latvieši ir knīpstangas, un nopērkam divus lielos ananāsus par 150 šiliņiem. Smaržo lieliski. Garšo vēl labāk.

• Kādā nelielā ciematiņā netālu no Nairobi piestājam suvenīru tirgotavā CurioShop. Sasodīti dārgi. Vēlāk Agnese mūs aizvedīs uz amatnieku pilsētiņu pie Mombasas, kur tas viss ir daudz, daudz, daudz lētāk. Bet to skatīt citudien’.

• Tsavo ciematiņā Voi šoferis nolemj mainīt eļļu. Tikmēr mēs uzvedamies tieši tā, kā no mums tiek prasīts – vēderus saslējuši tukšojam pa kausam auksta alus. Pudele Tusker kā vienmēr 200 šiliņu. Apkalpotājs, tāpat kā lielākā daļa viņa amata brāļu šajā valstī, strādā lieliski, brīnišķīgi, izcili. Kā gan viņu kā paraugu aiztransportēt uz Latviju?

• Beidzot saprotam (bet īstenībā jau Karioki pasaka) ka pikipiki (mocīši), kas pulcējas baros daudzviet, īstenībā ir takši.

• Tuvojoties Mombasai, ceļmalā ķeram kadrus ar baobabiem. Baobabi stāv, mēs klikšķinām.

• Saulrieta laikā debesīs gubojas negaisa mākoņi. Gan tumši zili melni, gan dubļu dzelteni, ar krēslas stariem un ar varavīksni. Mākoņi līst, mēs klikšķinām.

• Kad satumst, iebraucam Mombasas lielsastrēgumā. Izrādās, izbraucot no Mombasas, kenijiešiem gribas nosvērt ik vienu „fūri”, un to viņi arī dara. Fūres sastājušās kilometru desmitiem garās rindās, tāpat arī mēģina braukt pa pretējo joslu, mums nākas ieņemt brīvo joslu grāvī. Tikt atpakaļ uz asfalta mūsu šoferītis mēģina ar lēcienu, kas pamatīgi sanes un sagriež mūsu auto. Turpmāk braucam prātīgi un baidāmies.

• Tomēr Mombasas priekšpilsētas nebeidz pārsteigt. Ir izveidojies smago auto sastrēgums, mudžeklis, kas veido piecas joslas vienā virzienā, mūs aprij, mēs iestrēgstam. Situācijas atrisināšanā ir iesaistījies visu tuvākajos kilometros dzīvojošo pulks. Ar sitieniem pa auto jumtu un kapotu, mēs tiekam informēti sarežģītā kodu sistēmā un braucam turp, drusku atpakaļ, tad vairāk atpakaļ, mazliet uz priekšu, sānu un vēl visādi apmēram stundu.

• Esam atraduši savu hoteli “Josleejim”. Par nožēlošanu izklaides ar tarakāniem izpaliek, toties ir sargs, kurš sola un sola, un sola atnest moskītu tīklus, un visbeidzot pusnaktī atnāk mūs pamodināt, lai pateiktu, ka to viņam nav.

• Iemiegam katrs ar savu sapni par nākamās dienas izklaidēm pilsētā un pludmalē. Dzīve aiz loga kūsā visu nakti. Te vienmēr ir forši.

Uz Lodvaru

Sestdiena, 2.11.2013
Agrs rīts, mostamies un sākam šiverēties apkārt. Vieni gatavo brokasti, citi dušojas vai krāmē mantas. Kā ierasti cenšamies to visu ātrāk padarīt, lai varētu agrāk nokļūt otrā galā ar teju gliemeža ātrumu. Pabeidzam rīta darbiņu, sapakojam mašīnu un dodamies ceļā.

Ceļš ir garš, sevišķi ar šādu ātrumu. Ceļa stāvoklis nekļūst labāks. Nezinu, kā ceļu aprakstīt, drīzāk kā bedrains ar asfalta gabaliņiem. Kratīšana turpinās, un Karioki mēģina atrast mazāk kratošu daļu, sevišķi izvairoties no lielajām trepēm un bedrēm, kuru netrūkst. Braucam ārā no kalnaina apvidus un vēlāk nokļūstam līdzenumā, kura abās malās ir kalni. Braucam pie kreisā kalna puses un redzam kalnos vairākus ūdenskritumus, vismaz mums tie pēc tādiem izskatījās. Apkārt vēl joprojām daudz un pazaļu koku.

Piestājām pie tilta un izkāpām palocīties un pabildēt upi. Aiz tilta ciemats ar ierastu veikala/bodes/tirgus skatu. Atnāca bērni un mēs padalījāmies ar blociņiem un krāsaino zīmuļu komplektiem un šie bija priecīgi par tiem.

Turpinām tālāk ceļu, un, kā ierasti, ciematos ir uztaisīti guļošie policisti. Tādu te ir dažādi veidojumi un materiāli, pamatā asfalts vai zeme. Ar bedrēm ir par maz, lai atturētu ātrbraucējus :D Vietām ir gara asfalta strēmelīte pa vidu, kas ir aptuveni metru plata un var izmantot vienam sānam, bet tad jārēķinās ar slīpumu. Smagās mašīnas brauc tā, ka asfalts ir starp riteņiem. Pats ceļš izskatās, ka ir pataisīts daudz platāks par oriģinālo. Bedres diemžēl nemazinās un ātrums arī neceļas.

Apkārt ir krūmāji ar apdzeltējušiem zālājiem, kuri tuvāk pie saknēm ir zaļāki. Virzāmies tālāk no kalniem, tuvāk līdzenuma vidum. Pa ceļam vērojami dzīvnieki un putni, lielākoties mazi zvēri vai lopi. No lielajiem dzīvniekiem, te var pa retam redzēt kamieļus. Mašīnā valda brīžam klusums (vai ar man grūti saklausīt klabošā mašīnā), brīžam sarunas, jo ceļš ir garš.

Karioki izdomāja vienā momentā palielināt ātrumu, jo bieži sūdzamies, ka lēni velkamies un citi brauc daudz ātrāk par mums. Ilgi tas neturpinājās, jo, kad tika palielināts ātrums, mašīna klabēja vēl vairāk un priekšējai panelis, tā kratījās, ka no tā krita ārā viss iespējamais. Vienu momentu man likās, ka drīz pats panelis būs man klēpī, jo es sēdēju priekšā.

Nonācām posmā, kas vairāk kā tuksnesi atgādina ar paretinātiem kokiem. Tam iet cauri esošais ceļš, un ceļa abās malās uztaisīti savi ceļi, jo tie ir daudz gludāki par galveno! Arī ātrumu varēja palielināt nedaudz. Ceļš mēdz būt izbraukāts šaurāks vai platāks, vietām tas sadalās vairākās joslās apejot šķēršļus vai palaižot garām, kā kuriem bijis ērtāk. Kurā ceļa pusē nobrauc nav svarīgi, tiek ievēroti tādi paši principi, kā uz ceļa.

Vienā momentā piestājām pusdienu pauzei, kur paēdām ātri vārāmo zupiņu un izstaipījāmies. Braucam tālāk un vienā momentā nonākam ciematā ar barjeru, kas nav reti sastopams, tikai šoreiz neceļ augšā un nelaiž tālāk. Karioki sasveicinās un runājas vietējo valodā ar policistiem, kas pienāca klāt. Pēc tam pavēstīja mums, ka te sākas bandītu uzbrukuma zona un ka bez policista mašīnā ir bīstami. Nopratām, ka tas diez vai būs bez maksas un pajautājam, cik jāmaksā, un tie bija 2000 KES. Sadalot uz galvām, tas īsti nav daudz un jāņem vien ir. Viņam jāsēž man blakus, jo priekšā var pa diviem saspiesti sēdēt. Padevu somu uz aizmuguri, jo vieta ir pamaz, tad nu viņš apsēdās man blakus ar visu šaujamo AK-47, ja pareizi atminos. Viņš ielika ieroci starp
savām kājām un braucam.

Ceļa gabals sanāk tik šausmīgs, ka bandīti var pieskriet mašīnai klāt ar tādu ātrumu. Apkārt ir vieni krūmāji, kur viņi slēpjoties. Bandīti nākot no kaimiņzemes. No aizmugures atskan Ilgoņa jautājums, cik tad viņam īsti ir patronas. Nopētīju viņu un manīju tikai vienu aptveri. Pats viņš, kā lielākā daļa vietējo cilvēku, ir tievs. Angliski viņš nerunāja, tad izmantojot Karioki palīdzību noskaidrojām, ka viņam ir 30 lodes. Tā kā
vajadzētu pietikt. Priekšā ir aptuveni 88km bīstamā zona. Sākām diskusiju, vai viņš pārstāv armiju vai policiju. Izrādās, ka policists. Kā arī skaidrojām, kāda viņiem te ir armija – vai tā ir obligātā dienesta vai nav un viņiem ir pēc brīvprātīga principa. Pats Karioki nav dienējis.

Braucām kādu brītiņu un piestājām, un policists arī ārā un pavirzās tālāk no mašīnas, lai labāk mūs un apkārtni redzētu. Drīz turpinājām ceļu. Apkārtne joprojām ir krūmaina un ceļš ir laikam viens no sliktākajiem ceļiem. Pa šādiem ceļiem nesties ar lielu ātrumu nav prāta darbs, ja vien neesi ļoti pārliecināts par sava braucamā izturību, tai skaitā riepu.
Braucam ilgstošu gabalu. Visai garlaicīgs ceļš, tik kraties līdz. Mēs
piestājām pie kontroles, kas bija bīstamās zonas beigas. Samaksājām un varu
atkal viens sēdēt priekšā un karsēties saulītē.

Līdz Lodwar tālu vairs nebija un drīz vien esam klāt. Sākam meklēt naktsmītni. Taujāja vietējos un navigējāmies un kā nedevās, tā nedevās rokās. Izbraukājām krustām minēto apvidu un tikai vēlāk beidzot to atradām. Kā izrādās, bijām tuvu, bet ne tik ļoti tuvu.

Noparkojāmies un Agnese gāja runāt par guļamvietu un Ilgonis arī pievienojas. Bija domāta telts vieta, bet uzzinot, ka mājiņas ir brīvas un pa trim gultām istabā, Ilgonis pārliecināja, ka labāk istabā, jo jāpaliek 2 naktis un mantas jāatstāj. Tā ar darām. Noskaidrojām lielos veikalus, lai var iepirkt papildus paiku. Šoferim arī vajag mašīnu pārbaudīt.

Daži palika uz vietas un pārējie brauca līdzi. Tika sarunāts, ka Karioki izsviež mūs pie veikala un pats brauc uz servisu, un ja paspēj nočekot visu, tad var savākt, ja ne, ejam ar kājām. Tikām pie veikala, bet no ārpuses diži nepateiksi, ka tas būtu lielveikals. Iekšpusē izskatījās pēc mežonīgo rietumu laika veikala, viss noputējis un salikts un sakrāmēts, kā mācēts. Viss vajadzīgais nav. Tad iztiekam ar to, ko var iegādāties. Bija
saldēta maltā gaļa, bet no saldējuma gan nebūtu bijis jēgas, jo tas bija izkusis un vēlreiz sasaldēts ne līdz galam. Vismaz tāds iespaids bija.

Noskaidrojām, ka šoferīts netiks tik drīz laukā no servisa, tad gājām ar kājām. Cilvēki ir labsirdīgi, sasveicinās. Gājām gar ielas tukšo pusi, un cilvēki gāja otrajā pusē. Tikai vēlāk sapratām, ka mums arī pa to pusi jāiet, jo to, pa kuru gājām, izmanto mašīnas. Tad nu mums apkārt bija cilvēki un daži uzsāka sarunu ar mums. Pļāpājām un gājām. Bērniem savukārt lielākoties ir viens sakāmais “How are you?” (kā jums iet) Atbildam, ka labi un kā pašiem, bet viņi parasti neatbild.

Agnese sarunājās ar vienu studentu, un sarunas tēmas bija dažādas. Tā ar viņu nonācām pie naktsmītnes un uzaicinājām uz vakariņām. Kamēr viņi pļāpājās, tikmēr citi gatavoja vakariņas. Vakariņās ir sasaldēta maltā gaļa, uz pannas pamazām atkausējam un tīram atkausēto nost. Vēl klāt ir makaroni. Kad viss sataisīts, tad bija laiks vakariņām un visi nāk pie galda zem jumta. Vitolds nākdams nepieliecās pietiekami, atsitās pret malu un ievaidējās. Pieejam klāt un sākam spīdināt lukturīti, kā izskatās. Asiņo un visa piere asinīs! Viņš dodas pie izlietnes, es savukārt skrienu pēc
savas aptieciņas. Sāku viņu tīrīt un apdakterēt cik labi prazdams, un rezultātā viens neliels pušums, kam pietika ar plāksteri.

Pēc brīža visi savācāmies pie galda un sākām ēst vakariņas un bija arī tosts. Apspriedām ar studentu visādas tēmas. Saruna turpinājās ilgi. Tad pamazām visi sāka izklīst un iet gulēt vai ko citu padarīt pirms gulēt iešanas. Beigās visi aizgājām gulēt, lai rīt mostos galvenajam ceļojuma notikumam – saules aptumsumam!

*Agneses piezīme – ar policistu mašīnā braucām starp pilsētiņām Kainuk un
Lokichar.

No Nairobi uz Maasai Mara

Trešdiena, 30.10.2013
Pēdējais, ko iepriekšējā vakarā dzirdēju, bija, ka tiekamies 8.30 ar visām somām brokastīs,lai pēc iespējas ātrāk izbrauktu no Nairobi. Ceļot bija paredzēts ar diviem džipiem. Tika solīts,ka mašīnas saņemsim plkst. 19.00 iepriekšējā vakarā. Bet, gulēt ejot, no mašīnām vēl nebija ne vēsts. No rīta brokastīs ieradās tikai Ināra, Vitolds, Rūdolfs un Anderss. Izrādās ka divos naktī plāni bija mainījušies, jo no džipiem joprojām ne vēsts. No rīta mūsu kolēģi bija aizbraukuši ar hosteļa īpašnieka mašīnu pēc pārtikas. Viņi atdriezās pēc deviņiem ar ziņu, ka divu džipu vietā būs viens astoņvietīgs land cruisers, bet ar visu šoferi. Mašīnu īpašnieks uzzinot kurp mēs gatavojamies doties un zinot ceļu kvalitāti, baidijās, ka apsolītās mašīnas šādu ceļu neizturēs.  

Šoferīti ar džipu gaidijām ilgi jo ilgi. No Nairobi izbraucām īsi pirms 12. Mums jāveic ap 230 km. Nairobi priekšpilsētās laikam ir diezgan kriminogēna situācija, jo mājas ir kā mazi cietokšņi-logi ar restēm,teritorijai apkārt žogs ar pamatīgiem metāla vārtiem. Sākumā braucām ne pa labākās kvalitātes šoseju, bet tomēr šoseju. Pa ceļam redzējām tējas plantācijas. Tālāk parādījās tāds kā pustuksnesis. Tad, kad mūsu skatam pavērās Suswa kalns, izkāpām skatu laukumiņā. Man bija interesanti redzēt pustuksnesīgajā ainavā pacēlās smilšu virpuļi.  

Pie Suswa kalna sākās Masaju zemes. Mūsu ceļa mērķis bija Masai Mara. Lai to sasniegtu, drīz vien no šosejas  nogriezāmies pa kreisi. Ak tu skāde, drīz vien asfalts  beidzās,bet līdz mūsu gala mērķim vēl vairāk par 100 km. Tos mēs veicām gandrīz pa bezceļu. Zemes ceļš it kā bija, bet tik izdangāts, ka šoferi smilšainajā zemē bija iebraukuši jaunus ceļus. Laiku pa laikam sastapām Masaju, kas ganīja kaziņas, vietām arī aitas un govis. Krūmos manījām arī viņu mājas-nožēlojamas māla būdiņas.  

17.30 sasniedzām mūsu kempingu “Akāciju nometne”. Nometnē mums ierādīja telts vietu ar ugunskura vietu tai blakus. Tā kā malkas nebija un vakariņas gatavojamies gatavot uz gāzes plītiņām, uguskura vieta mūs īpaši neinteresēja. Nometnē bija tualetes un dušas. Kad sākām gatavot vakariņas, mūs apciemoja divi Masaji, kas atveda malku ugunskuram. Tas bija draudzīgs žests par velti. Pēc vakariņām Ilgonis un Agnese mūs iepazīstināja ar dienvidpuslodes zvaigznēm. Masaji piedāvājās mūs naktī apsargāt. Atkal draudzīgs žests.