Svētdiena, 9.11.2013
Mostamies augšā un visi sapulcējamies tā paša stāva gaitenī, lai taisītu brokastis uz betona margām. Šodien brokastīs muslis ar vai bez jogurtiem, pēc katra gaumes. Drīz pēc brokastošanas sākam pakoties lai sagaidītu šoferi un dotos ceļā, bet drīz vien uzzinām, ka šoferis kavēsies, jo mašīnai radušās ķibeles. Pēc laiciņa šoferis arī ir klāt un varējām pamest līdz šim šausmīgāko hosteli. Pa visiem pārmeklējām mašīnu, lai mēģinātu atrast manu nozudušo mobilo telefonu. Tā arī neatradās. Paliku pirmo reizi bez telefona, laikam būs pa ceļam vienā piestāšanas vietā izkritis. Pēdējoreiz veikalā lietots. Žēl bildes, kas telefonā atradās. Sākam visu krāmēt mašīnā un drīz esam gatavi izbraukt no Voi uz Amboseli nacionālo parku Kilimandžāro kalna piekājē.
Ceļš ir labi asfaltēts un varam ātri pārvietoties, lai paspētu būt laicīgi uz Amboseli nacionālo parku. Drīz pienāk pusdienas laiks un ar šoferi tika sarunāts, ka piestās, kur nav cilvēku apkārt. Drīz vien nogriezāmies uz mazāk nozīmīga ceļa pabraucām uz priekšu un laba vieta pusdienošanai. Iznesam gāzes balonus un sākam taisīt pusdienas. Vāram ūdeni tējai, kafijai un sausajai zupai un saldajā ir ananāss. Lai arī cik pamests apvidus tev neliktos, vienmēr parādīsies pa kādam cilvēkam, ja uzturēsies ilgāku laiku. Parādījās divi bērni. Mēs ar Agnesi aizgājām iedot zīmuļus un nedaudz vēlāk Anders pacienāja ar ananāsu. Nomazgājam traukus un sapakojam lietas. Ilgonis tikmēr sameklējis kādu akmeni. Sakāpjam mašīnā un nākamā pietura Amboseli nacionālais parks.
Ceļš līdz vārtiem nebija asfaltēts un, kā ierasti, ar trepēm, slapjš un šoferis kā ierasti meklē, kur labāka vieta braukšanai, un drīz vien ieslīdēja grāvī un kārtējo reizi sasvērāmies, lai arī kopumā esam piedzīvojuši vairākas reizes ieslīdēšanu grāvī ap 45 grādu leņķī. Katru reizi likās, ka nu būs uz sāniem ar’. Par laimi Toyota Land Cruiser Safari versiju nemaz tik viegli nevar apgāzt. Vismaz, kā mums pierādījies 
Esot mašīnā, šoferis mēģina tikt ārā no grāvja un drīz vien iestiga, un nolēmām kāpt ārā un izstumt. Garām gāja arī vietējie un šie ar’ piesteidzās palīgā. Pa lielam turpat pa grāvi braukājās, līdz sāka braukt atpakaļgaitā un iestūmām, tad ar’ sāka kustēties raiti un aizgāja labi, tad ar’ kādu laiku atpakaļgaitā brauca, mēģinot tikt ārā, un kur līdzenāks bija, tur arī izgriezās uz ceļa. Atbrauca pie mums, un sakāpām un turpinām ceļu līdz vārtiem, kas jau bija tuvu.
Piebraucām pie vārtiem, un tur kā ierasti tirgotāji aplenc mašīnu un grib, lai tu nopērc no viņiem suvenīrus. Kamēr daži aizgāja uz kasi norēķināties par biļeti, tikmēr pārdevēji par visām varītēm mēģina notirgot preces. Viņiem gluži neinteresēja ka jau esi sapircies, bet lai nopērc no viņiem. Cenas sauca no augstām līdz zemākām, ja izrāda interesi, tad atkal sauc augstākas cenas.
Beidzot nokārtojuši biļetes jautājumu, tad laida mūs iekšā parkā, kur uzbāzīgie pārdevēji negāja. Pacēlām jumtu un varējām sākt apskatīt pēdējo parku. Mums ir maz laika līdz tumsai, un arī pie reizes parku slēdz ciet, bet varam arī turpināt apskatīt rīt. Daļu ceļu Kilimandžāro kalnu varēja redzēt tikai apakšu, jo augša bija ieskauta mākoņos un, kad iebraucām parkā, tad beidzot varēja saskatīt arī balto virsotni starp baltajiem mākoņiem, kas teju vai izskatījās saplūduši. Kamēr braukājām apkārt un skatījāmies dzīvniekus, mākoņi pamazām atkāpjas no kalna un arvien vairāk un vairāk var to redzēt, līdz varēja pilnīgi redzēt. Tikmēr visi jūsmojas par dzīvniekiem, kas bija redzami apkārt. Ļoti daudz zebras, kā piebrauc, tā rāda pakaļas, t.i., pārvietojas no mums tālāk. Daudz ziloņu ģimenes. Īsumā parks ļoti daudzveidīgs pateicoties Kilimandžāro kalnam, kas regulāri nodrošina parkam vajadzīgo klimatu. Uz šo parku ir vērts maksāt daudz un galvenais, apskatīt 
Tikmēr es vairāk jūsmoju par Kilimandžāro kalnu. Mēs ar Andersu pirms ilga laika domājām kurā kalnā uzkāpt – Kilimandžāro vai Mount Kenya. Krita izvēle uz Mount Kenya, jo tā sanāca lētāk, lai arī īstenībā daudz lētāk nesanāca, bet ļoti īsi varēja uzturēties, jo par katru dienu jāmaksā (tas attiecas uz abiem kalniem). Ir noteiktas dienas par ko samaksā, tad par katru nākamo dienu iekasē daudz vairāk un tad brīnās, kādēļ daudzi netiek nemaz līdz virsotnei, jo ir tāda lieta, kā augstuma slimība, kam vajag veltīt savu laiku, kā to Himalajos var mierīgi un nesteidzīgi veltīt. Jā, Āfrikas augstākie kalni daudz maksā. Tos devāmies divatā iekarot pirms pārējo dalībnieku ierašanās, jo gribējām ilgāk būt Kenijā, bet daudzi diemžēl nevarēja atļauties tik daudz laiku/līdzekļus veltīt.
Bet mums iekarot Mount Kenya arī nebija viegli. Viegli sasniedzamā trešā augstākā kalna smaili es sasniedzu, kad sākām iet naktī, lai paspētu saullēktu redzēt, kas atradās otrpus kalnam, bet diemžēl Andersa veselības stāvoklis to īsti neļāva un viņš negribēja riskēt. Es ar grūtībām toreiz tiku līdz virsotnei, skrienot nopakaļ gidam. Tas ir piedzīvojums, par ko, skatoties uz Kilimandžāro, es gremdējos nostaļģijā, lai arī tas bija teju 3-4 nedēļas atpakaļ. Kas pašam varēja arī ne tik labi beigties, bet, sadarbojoties ar Andersu, kopīgi tikām atpakaļ.
Skatīties uz Kilimandžāro kalnu un domāt, ka to varētu pieveikt 10 dienās, ir diezgan neprātīgi, ja vien neesi ideālā veselībā un vari pārvarēt augstumu slimību vai nesen esi kāpis tikpat augstā kalnā ,vai dzer ripas, kas nav labākais variants. Par to prieku, kā minimums, samaksā 500$. Samācīja kolonisti monetāro sistēmu. Bet tas man neattur nākotnē to iekarot
Turpinoties vērot Kilimandžāro un pārcilāt atmiņas par kalnā kāpelēšanos, saule sāk norietēt un pulkstenis ar tuvojas sešiem. Laiks doties uz izejas pusi un atrast nakts mītni. Izbraucot ārā pa vārtiem, plānotā nakts mītne ir turpat netālu, lai no rīta varētu turpināt apskatīt parku. Meklējot iepriekš izvēlēto nakts mītni diezko neatrodam norādes uz to, bet tā vietā izdomājām noskaidrot cik tad īsti izmaksā tuvumā esošais. Aprunājoties ar sargu, noskaidrojām cenu un laikam arī pakaulējām. Nolēmām apmesties šeit. Norādīja mums parkošanās vietu un izrādīja kas kur atrodas. Ir tualetes, duša – ar karsto ūdeni, kuru kurina ar malku, teltis, telts mājas, mājas un baseins! Ināra ar Vitoldu devās noskaidrot cik īsti izmaksā telts māja un secināja, ka ņems to. Pārējie nolēma nakšņot teltīs.
Izkrāmējam mašīnu ārā, jo somas jau jāsapako tā lai rīt uz lidostu var braukt, un šoferis aizbrauks ciemos pie drauga. Notiek nometnes iekārtošana, telts celšana, vakariņu gatavošana, duša, viss, ko katrs grib padarīt. Protams neiztikām arī bez zvaigžņu un Mēness vērošanas, jo laika apstākļi ir labvēlīgi. Ilgonis lika lietā tālskati un statīvu un aplūkojām mēnesi un zvaigznes. Vēlāk Ilgonis ar kameru un statīvu gāja apkārt bildēt zvaigznes. Naktī Kilimandžāro kalns arī izskatījās majestātisks un pilnīgi bez mākoņiem.
Kamēr Ilgonis uzņēma bildes ar ilgu ekspozīciju, tikmēr es atminējos, kā es ar draugiem pirms ilga laika ar gaismām rakstījām vārdus un pieminēju, ka vajag uztaisīt uzrakstu. Izdomājām, ka taisām grupas kopbildi ar uzrakstu un nometni fonā. Sākumā visādi testējām cik ilgi vajag un kā man veicas ar spoguļrakstu un gaismas spožumu. Kad tas bija gatavs, tad visi savācāmies kopā un taisām mēģinājumu un skatāmies, kā man sanāk ar uzrakstīšanu un pārējiem, kā ar nekustīgu stāvēšanu. Izdomāju sevi ar apgaismot, lai būtu redzams arī bildē, kā rezultātā es izskatos kā spoks Sanāk misēkļi ar burtiem. Taisām pēdējo bildi un es uzrakstu Āfika! Labi taisam vēlreiz pēdējo un viss kā vajag
Varam paēst vakariņas, paralēli darboties un papļāpāties. Šoferis ar’ atbrauca no ciemošanās un iedodam viņam ar’ vakariņas. Vēlāk lielākā daļa aizgājām pie Ināras un Vitolda apskatīt, kā izskatās telts māja. Tā bija visai plaša ar divām gultām un ar savu tualeti un laikam arī dušu Ilgonis jau devās gulēt, jo jau bija vēls.Paēdām pie viņiem šokolādi, augļus un parunājāmies. Paši arī vēlāk sākam doties gulēt vai ko nu katrs darīja. Papļāpāju ar Andersu pie telts un devāmies pie miera. Diena bija forša.
Arlabunakti!
āda šķiet īsts brīnums.