2. daļa: Aptumsums

Svētdiena, 3.11.2013, turpinājums:
Pa ceļam uz aptumsuma vietu protams bija diezgan daudz vietējo ciematu, bet mazāk nekā uz dienvidiem esošajos reģionos. Arī dzīves līmenis bija jūtami zemāks nekā citur, pārsvarā tikai nelielas mājiņas ar bleķa jumtu vai viņu tradicionālās māla būdas ar niedru jumtiem. Mums kā tūristiem tas ir interesants skats, bet tomēr ir saprotams kādēļ iedzīvotāji ir tik priecīgi ka šajā reģionā ir atrasta nafta. Tas ir viens no visvājāk attīstītajiem Kenijas reģioniem, ar zemu labklājības līmeni un augstu nedrošības līmeni, ko rada tuvumā esošā Sudāna. Tai pat laikā pateicoties salīdzinoši mazajai industriālajai ietekmei šeit var izteiktāk novērot vietējo cilšu kultūru un tradīcijas.

Uz saules aptumsuma vērošanu jau bija saradies paprāvs pulciņš vērotāju uz to brīdi kad mēs ieradāmies. Aptuvenais ierašanās laiks apmēram pēc trijiem pēcpusdienā. Aptumsuma daļējā fāze sākās tikai četros un septiņpadsmit minūtēs, tādēļ vēl līdz tai bija laiciņš, pa kuru Ilgonis uzstādīja teleskopu, kas projicētu saules attēlu uz baltas lapas, un mēs visi ieturējām pusdienas. Nekas dižs, tikai pāris siermaizes ar kāpostu lapām, bet tobrīd nevienam arī īsti neko vairāk nevajadzēja.

Visi gaidīja saules aptumsumu, šī brauciena lielo mērķi. Pa šo laiku iepazināmies arī ar mūsu kaimiņiem, citiem aptumsuma vērotājiem, kas šeit bija ieradušies. Bija gan vietējie Kenijas, gan tuvāko Āfrikas valstu pārstāvji, kā arī tāli ceļotāji kā mēs, piemēram, aptumsumu mednieki no Krievijas. Ātri vien izkristalizējās, ka visiem ir viena problēma, proti, trūkst briļļu vai stikliņu, kas būtu piemēroti aptumsuma vērošanai, kā arī mūsu komandas kopīgie krekliņi izraisīja neviltotu interesi. Principā tā ir ideja cilvēkiem, kas grib nopelnīt, aptumsuma novērošanas vietās uztaisīt kādu stendu, kur tirgot krekliņus, brilles un citus suvenīrus. Domāju, ka daudzi būtu gatavi maksāt krietni lielāku naudu nekā parasti šādā situācijā.

Sākoties daļējai aptumsuma fāzei visi savācāmies ap teleskopu, un drīz vien mums pievienojās arī vairāki vietējie, tostarp arī mūsu šoferis, kurš pamanījās kaut kur tikt pie aptumsuma brillēm. Teleskops projicēja apgrieztu saules attēlu, pamazām varēja novērot kā saulei uzradās tumšs robs, kurš ar laiku auga arvien lielāks un lielāks. Protams visi arī fotografēja, kurš nu kā mācēja. Ņemot vērā, ka es nemācēju, tad tiku pie īsas lekcijas par aptumsuma bildēšanu no Ilgoņa. Viss galvenais āķis slēpjas minimāli īsā ekspozīcijā. Par komandas galveno fotogrāfu darbojās Vitolds, kuram arī sanāca diezgan labas bildes. Noskaidrojās, ka netālu ir amerikāņu zinātnieku telts, kurā izmantojot jaudīgu aparatūru viņi veic pētījumu par sauli, kas iespējams tikai aptumsuma laikā. Vairs gan neatceros par ko īsti. Protams tādos pasākumos klāt ir žurnālisti, šitie jau nepalaidīs garām neko, pat ne aptumsumu Āfrikas nekurienē. Tā nu Ilgonis kā jau īsts astronoms tika arī pie intervijas kādam Ķīnas televīzijas kanālam.

Tuvojoties pilnās fāzes mirklim, kurai bija jāsākas apmēram 5.20 pēcpusdienā, sāka vākties arī mākoņi. Ilgonis jau bija brīdinājis, ka saules aptumsuma laikā debesis satumsīs un sacelsies vējš, bet šoreiz līdz ar vēju tika atpūsti arī mākoņi, kas sāka apdraudēt iespēju redzēt pilno aptumsuma fāzi. Apmēram piecas minūtes pirms pilnās fāzes mākoņi aizgāja saulei priekšā un to aizklāja. Šāda situācijas saglabājās līdz apmēram piecas minūtes pēc pilnās fāzes beigām, kas bija apmēram 15 sekundes gara. Citiem vārdiem sakot, pilnu saules aptumsumu neredzējām. Tiesa debesis satumsa uz vienu mirkli, bet pilnā fāze bija pārāk īsa, tādēļ neiestājās nakts, kas notika saules aptumsuma laikā Ķīnā, vismaz kā to apgalvoja Agnese. Kādu laiku pavērojām daļējo fāzi pēc aptumsuma un devāmies atpakaļ uz nakšņošanas mītni Lodwārā. Liela daļa aptumsuma skatītāju sāka doties projām jau īsi pēc pilnās fāzes. Daļējā fāze beigtos tikai ap pusseptiņiem, tas ir pēc saulrieta, tādēļ domāju prātīgi bija nesagaidīt beigas, bet doties atpakaļ, jo ceļš nebija izcils un braukt tumsā būtu pagrūti. Tiesa, tāpat zināmu daļu ceļa nācās nobraukt pa tumsu.

Saules aptumsums nekādu īpašo iespaidu uz mani neatstāja, varbūt tādēļ, ka es to neredzēju, vai vienkārši tādēļ, ka tas nav mans interešu lauciņš. Par citiem grupas dalībniekiem nezinu, likās gan, ka ikviens ir vīlies, ka neizdevās novērot šo maģisko mirkli, kad diena pāriet naktī un ir redzams saules vainags.

Atgriežoties naktsmītnē pirmais kas tika izdarīts, tika pagatavotas vakariņas, jo, protams, visi bija zvērīgi izbadējušies. Izņēmums kā vienmēr bija Vilks, jo viņam ir savs grafiks, kas nosaka, ka pēc septiņiem nekā. Vakariņu izskaņā mums pievienojās arī krievu aptumsuma mednieki, kuri bija apmetušies tajā pat naktsmītnē, kurā mēs. Viņi cerēja atrast kādu, kam būtu izdevies novērot aptumsumu, jo lai arī viņi bija centušies tikt no mākoņu zonas ārā, tas viņiem nebija sanācis un aptumsuma mirklis izpalika. Visi gan bija noguruši no garās dienas un drīz vien devās pie miera. Agnese ar Andersu vēl ieslīga ceļojumu stāstos ar krievu pulciņu, kurus kopā vienoja kopīga īpašība, tas ir, ceļošana uz valstīm, kurās notiek aptumsums.

1. daļa: Turkana repubika

Svētdiena, 3.11.2013
Svētdiena, nedēļa kopš mēs devāmies mūsu ceļojumā no Latvijas vērot saules aptumsumu Kenijā. Šodien noteiktais celšanās laiks bija septiņi, jo mums nebija jāsteidzas uz nākamo galamērķi, kas bija Kolokol blakus Turkana jeb Rūdolfa ezeram, kā to sauca iepriekš. Protams, mēs devāmies ceļā tikai pēc divām stundām, jo tāda ir mūsu parastā rīta gaita. Parasti, ja mums ir noteikts plāns, mēs varam būt gatavi pusotrā stundā, bet šodien mums tāda nav, līdz ar to mēs nesteidzamies.

Šeit Lodwarā palikt ir ļoti jauki, jo mums ir normālas gultas un man vairs nav jāmostas vairākas reizes naktī, lai atjaunotu asinsriti rokā uz kuras es gulēju. Gulēšanai teltīs ir savas priekšrocības, piemēram, esot tuvu dabai un lēti, taču gulēšana ir arī drusku neērta. Vai arī varbūt man vienkārši vajadzētu biežāk gulēt teltī un šī sajūta nāk no mana pieredzes trūkuma.

Tātad sākumā mēs devāmes uz Eliye Springs, kas atrodas blakus Turkana ezeram. Saules aptumsums sākās tikai 4 pēcpusdienā, tādēļ mums bija nedaudz brīvā laika. Eliye Springs tam bija lieliska vieta. Agnese mums pastāstīja, ka Eliye Springs reiz bijusi slavena atpūtas vieta, taču vairs nav tik populāra. Ceļi uz ziemeļiem no Lodwaras bija daudz labāki kā līdz šim. Protams, bija daudz bedru, bet vienalga mēs braucām daudz ātrāk, ā, un nebija arī gulošo policistu. Eliye Springs atrodas ap 60km no galvenā ceļa.

Piebraukt gan pie paša kūrorta bija pagrūti, jo ezera tuvumā sākās kāpas, kurās mašīna sāka stigt iekšā, un lai samazinātu svaru visiem bija jākāpj ārā. Gaisa temperatūrā ēnā pēc Ilgoņa termometra bija aptuveni + 38 0C, nav zināms cik viņa ierīce ir precīza, bet viennozīmīgi diena bija šausmīgi karsta. Saule arī bija ārkārtīgi spēcīga un spoža. Šī vispār bija pirmā diena, kad nolēmu, ka ir jāizmanto pret apdeguma krēms, jo jau no rīta varēja just, ka diena būs karsta un ņemot vērā, ka bija paredzēts pastaigāties ārpus mašīnas, sapratu, ka ja nesasmērēšos, tad pastāv liela iespēja tiešām apdegt. Parasti es neko tādu neizmantoju.

Kūrortā gan bija padaudz cilvēku, skanēja mūzika, varēja uzreiz redzēt, ka tur ir sabraucis padaudz tūristu, kas, protams, bija ieradušies novērot aptumsumu. Priekš manis pārsteidzošākā lieta bija āra baseins, jo necerēju neko tādu redzēt iznīkstošā kūrortā un sākumā nemaz neredzēju tam jēgu. Vēlāk gan sapratu, jo ūdens ezerā bija ļoti silts, pārāk silts lai varētu atveldzēties. Ielienot ezerā, likās, ka tur varētu pavadīt visu dienu, vienīgi protams ar laiku viss apnīk un tā mēs pa vienam drīz vien arī izlīdām. Laiks, ko bija paredzēts pavadīt šajā kūrortā bija tikai viena stunda, bet domāju, ka tas bija lieliski pavadīts, jo pelde ezerā tomēr atspirdzināja no drausmīgā karstuma.

Runājot par Turkanas ezera ūdeni, tas bija nedaudz brūngans, bet tomēr tīrs. Ja ar pirkstiem pabraukā pa ūdeni, tad rodas sajūta, ka ūdens varētu būt nedaudz ziepjains. Jau braucot uz šo ezeru, mēs izspriedām, ka to visticamāk izraisa ūdenī esošie karbonāti. Diskusijā ar Andersu izspriedām, ka tas ir saldūdens ezers, izejot no tādiem apsvērumiem, ka mēs nejūtam sāls garšu mutē, ja ierijam nedaudz ūdens, otrkārt ezera ūdens tiek izmantots dzeršanai.

Protams pie kūrorta kā jau viscaur Kenijā bija bruņoti sargi ar automātiem. Bet tā šeit ir parasta lieta, tādēļ tam pat vairs neviens nepievērš uzmanību. Protams, tika piedāvāti arī vietējie izstrādājumi kā suvenīri, proti, visādi pīti groziņi un tamlīdzīgas lietiņas, kas īpaši patīk vecākiem cilvēkiem.

Pēc kūrorta apmeklējuma devāmies atpakaļ uz galveno ceļu, lai dotos uz aptumsuma vietu. Ceļš no kūrorta līdz galvenajam ceļam prasīja stundu laika. Nākamais apskates objekts plānā bija Namoratungas akmeņi, kuriem it kā ir bijusi astronomiska nozīme. Bet priekš manis daudz interesantāka bija ainavu daudzveidība un daba, ko varēja novērot braucot pa ceļu nekā pāris necili akmens bluķīši. Akmeņi bija ceļa labajā pusē, apmēram 20 m no ceļa. Viegli ieraudzīt palieli, cilindriski tumši akmeņi, bet nu jā, manuprāt, nekā interesanta, principā tur pat nebija īsti vērts pieturēt.

Toties ainava gan bija ārkārtīgi interesanta. Kenijai raksturīgie kalni fonā, visapkārt akācijas, dažādi sīki dzelkšņaini sīkkrūmi, izžuvušu upju ielejas. Pa ceļa malu var novērot ganāmies kamieļus, ēzeļus, kazas un dažādus sīkus putniņus. Kamieļi ir vēl viens no šī ceļojuma pārsteigumiem priekš manis, jo es dzīvoju pārliecībā, ka visi kamieļi ir domestificēti, bet te varēja novērot pietiekami daudz neviena nepieskatītu šo zvēriņu. Protams, es varu maldīties, jo kazām arī ganus bieži vien nevar redzēt un tomēr visticamāk tās kādam pieder, tomēr man likās ka tie ir brīvā dabā dzīvojoši dzīvnieki. Nelikās, ka kamieļi īpaši interesētu vietējos. Par ēzeļiem man nav ne jausmas, vai daži novērotie būtu klasificējami kā savvaļas zvēri vai nē, jo cilvēkus neredzēju.

…turpinājums sekos…

No Kisumu uz Marich Pass

Piektdiena, 1.11.2013
Rīts, Kisumu. Mostamies pie Viktorijas ezera. Dienas tehniskie dati: Maršruts Kisumu-Marich Pass, plānojumu prognoze ceļā pavadīt 3 h, mūsu realitāte 9 h. Attālums aptuveni 250–300km. Ceļu stāvoklis… grūti komentēt TIK sliktu, bedrainu ceļu, kas turklāt burtiski nosēts ar gulošiem policistiem. Lai gan ceļu daudzviet remontē, nav prognozes, ka tuvāko 10 gadu laikā kaut kas būtiski mainīsies, tāpēc noteikti nav ieteicams braukt ar parastu vieglo auto, vien tikai ar bezceļu auto.

Dienas notikumi. Mostamies zem desu kokiem un dodamies aplūkot Viktorijas ezera līci. Te nav ieteicams peldēt, jo ūdenī mājo parazīti, kas iemitinās zem ādas. Prom no kempinga 8.50, tad veikals pārtikai un alum, auto riepas meklējumi, un tikai 11.00 dodamies ceļā.

Laika ziņā gari garlaicīgo ceļu krāšņo vien ceļmalās kūsājošā dzīve – cilvēki, kas te pulcējas, jo vienmēr cenšas būt kopā, mazās mazītiņās būdeles, kas nu jau vairs nav no žagaru karkasa un māla, bet Marichno gāzbetona ķieģeļiem, bērni, kas vienmēr, mūs ieraugot, smaidot sauc sveicienus. Apvidus kļūst arvien auglīgāks un, piestājot jebkur, sievietes pienes augļus, ko grib pārdod. Mums gribētos pirkt, bet mēs tikai traucamies, traucamies… Dzīve caur džipa logu un putekļiem. Jo mums IR jāpaspēj paveikt plānotais maršruts, citādi varam nepagūt uz vietu, kur vērosim Saules aptumsuma pilno fāzi. Tomēr nopērkam gan kaut ko — vienīgais mūsu pirkums ir gara cukurniedre, kas jānomizo un tad jākošļā, un mute pielīst ar sulu kā cukurūdeni. Tā maksā 50 šiliņu, mēs pērkam tikai pusi niedres pa 25 šiliņiem, un tās garums jau sniedzas pāri visam mūsu džipa salonam.

Dienas sākumā braucam cauri Kakamegi, esam paskrējuši garām vairākiem iespējamiem apskates objektiem, tomēr vienu no tiem noķeram — Webuye miestā griežam pa labi un ar vietējo padomiem un norādēm nokļūstam Webue ūdenskrituma ielejas pretējā krastā. Stiprs, mutuļojošs, dubļains un klajā ielejā starp akmeņiem, tāds tas izskatās.  

Skatīt jau nav daudz ko, pēc pusstundas pusdienojam, bet mūsu šoferītis Harioki iepazīstina ar Manuakou koka lapām. Koku ievērojam jocīgo, paprikai līdzīgo augļu dēļ, bet rūgto tēju taisa tikai no lapām, un tā vecos laikos ir palīdzējusi pret malāriju. Bet mūsdienu jaunieši jau vairs to nelietojot. Bet pļava un koki visapkārt ir pilni skaņu, kukaiņi un putni guldz, virdzuļo, čirkst un strīķē   Kenijas lielā vērtība ir tās cilvēki. Laipni, ļoti, ļoti laipni, ar nopietnu attieksmi un smaidoši, laimīgi. Ceļā, kad vien tas iespējams, viņi cenšas ar mums sākt sarunu, sarokoties, īpaši mums pieskarties cenšas bērni, kuriem mūsu baltā jeb varbūt bezkrāsainā ;) āda šķiet īsts brīnums.

Tālāk mūsu ceļš caur Kitale ved uz Marich Pass, un līdz ar tumsas iestāšanos auto salonā ienāk asākas bedru sajūtas un raisās sarunas. Ilgonis izstāsta par Saules aptumsumu. Ja Tu, lasītāj, vēlies zināt, par ko, atrodi gan pats atbildes uz jautājumiem: – cik reižu Saule lielāka par Zemi, – cik reižu Mēness tuvāk Zemei kā Saule, -kāpēc šī gada Saules aptumsuma pilnā fāze redzama vien 15 sekundes, – kā ir, ja ne reizi neesi piedzīvojis seksu, zini par to, esi rakstījis par to, un tad piedzīvo seksu…  

Lai vai kā, mūsu ceļš starp bedrēm kūleņo tālāk, paskrien garām saulrietam, garām saulrieta ēnu spēlēm, kur rodas īpaši skaistas fotogrāfijas, garām skolēnu bariem pilsētās, kas piektiedienas vakaros pulcējas katrai skolai citādu formu tērpos, lai ar autobusu dodos kaut kur mājup. Cenšamies to visu fotografēt garām skrējienā, jo nevaram atļauties apstāties kaut minūti, jānokļūst līdz paredzētajai vietai. Tomēr, ja arī Tu, lasītāj, dodies uz šo sarkano šokolādes zemi, apstājies uz mirkli, lai fiksētu kadru, lai pārmītu vārdu ar garāmgājējiem un apsveicinātos ar bērneļiem, kas parādās ap Tevi no nekurienes. Jo. Ceļojumā neapšaubāmi ir svarīgi ievērot nolemto plānu, bet minūte sajūtu to visticamāk nesagraus. Vairāk, daudz vairāk par labu tehnisko organizāciju ir vērts sajust labu noskaņojumu un parūpēties par smaidu līdzbraucēju sejās.  

Bet mēs ierodamies Marich Pass kempingā “Field study center” un nakšņojam klasē, kur ienestas gultas ar moskītu tīkliem. Pirmo reizi guļam zem tādiem, un ir sasodīti romantiski un mazliet bailīgi arī :) Laikam par nezināmo

Uz Nairobi

Pirmdiena, 28.10.2013
Mūsu ceļš uz Āfriku sākas Cīrihē. Ilgonis, Ilva, Vitolds, Ināra un Artis bažās par Agneses prombūtni, bet brīdī, kad jākāpj lidmašīnā, viņa ierodas. Agnesei diena sākusies ne visai veiksmīgi – pazaudējusi ID karti un citus dokumentus. Bet tas nespēs aizkavēt mūsu ceļojumu.

6000 km garais lidojums uz Nairobi ilgst 8 stundas. Daži skatās filmas, citi lasa. Aviokompānija Swiss baro itin garšīgi, dzērieni plašā izvēlē. Bet galvenais ir skats iluminatorā. Šveices pelēkos dolomīta Alpus nomaina brūnie Grieķijas kalni. Kalni vien, nav skaidrs, kur te vispār kāds var dzīvot. Tad nāk atsvaidzinoši zilā Vidusjūra ar Krētas iestarpinājumu. Āfrikas krasts nāk kā pārsteigums – Ēģiptes tuksnesis ir koši dzeltens. Vienmuļību kliedē baltie mākoņi, kas dzenā savas ēnas. Bet arī te neredz cilvēka darbības pēdas. Tālāk iebraucām tropisko mākoņu torņos. Kad tikām tiem cauri, Sudānā, Baltās un Zilās Nīlas satekā beidzot ieraudzījām milzumu apstrādātu zemes lauciņu. Kenijai tuvojāmies,kad jau rietēja saule, bet vēl paguvām ieraudzīt Turkanas ezeru, kur vērosim Saules aptumsumu.

Nairobi lidostā formalitātes bija īsas, tiesa, bija jāatstāj pirkstu nospiedumi. Mūs sagaidīja puiši uzvalkos un aizveda uz auto iznomātāja māju. Tur mūs sirsnīgi uzņēma saimniece Helēna ar meitiņu Danī, deva kenijiešu ēdienus un tēju ar pienu. Satikām Rūdolfu un Andersu, nu visa grupa ir pilnā sastāvā. Devāmies gulēt istabiņās pa div