Uz Bogoria ezeru un tālāk

Trešdiena, 6.11.2013.
Sešos no rīta Nakuru mūs pamodināja musulmaņu rīta lūgšana, kas sākās ar melodisku dziedājumu stundas garumā, tālāk tā pārgāja lūgšanā līdz viņa balss bija galīgi aizsmakusi. Ātras brokastis, produktu iepirkšana eiropeiskā lielveikalā un atkal ceļš, ceļš ……

Pēc stundas braukšanas jau kuro reizi šķērsojām ekvatoru. Mēģinājām nostāties ar vienlaicīgi gan ziemeļu, gan dienvidu puslodē. Man kājas dažus centimetrus par īsu, lai to izdarītu, bet es ļoti centos kājas pastiept un izdevās fifty- fifty. Mani izglāba fotografēšanās pie globusa, jo saprasdamas, ka esmu vājais punkts, suvenīru tirgotājas mani ielenca un es būtu salūzusi. Fotografēšanās laikā sakopoju visus savus dvēseles spēkus lai nenopirktu visu kas iepatīkas. Pārējie mūsu grupas biedri stipri kopš dzimšanas- iepirkšanos nepārspīlēja, izņemot Ilgoni, kurš nopirka trīs afrikāņu bungas, bet tās laikam ir viņa nerealizētais bērnības sapnis.

Tālāk ceļš ved uz Lake Bogoria. Ainava neizteiksmīga – pauguri apauguši ar krūmiem, vietām kaktusi. Vietējo mājas atkal nabadzīgas. Ir arī mājas no gofrēta skārda. Man tās nepatīk-disonē ar apkārtējo ainavu. Ir arī kaktusu žogi, pat paaugsti, tiem neviens cauri netiks. Atkal veco draugu, termītu, arhitektūras šedevri.

Lake Bogoria mani pārāk nesajūsmināja. Jā, bija gan lielie, gan mazie flamingo,bija āfrikas melnais stārķis. Visu prieku man nomāca apkārt ezeram esošie putnu līķi. Sajūsmu izraisija karstie avoti, un iespējas tajos izvārīt līdzpaņemtās olas. Olas jāprot izvārīt, jo avotu spēcīgā burbuļošana var aiznest tās avotu dieviem.

Bija iecerēts apskatīt Nyahururu ciematiņā esošo Tomsona ūdens kritumu, kura augstums 170 metru. Diemžēl viena stunda var izšķirt visu. Ieradāmies jau melnā tumsā, ūdenskritumu varējām uztvert tikai ar ausīm un ādu. Vēl jābrauc 100 km līdz sarunātai nakts mītnei.

Nakts mītni meklējām ilgi un pamatīgi-nekā. Tad sagūstijām “mēli”, kurš mūs aizveda uz citu kempingu-vecais nolikvidēts. Tā kā Agnesei bija stipri papīri, kas apliecināja,ka vecajā bija norezervētas vietas un veikta iemaksa, jaunajā kempingā par ļoti labu cenu dabūjām lieliskus 2 un 4 vietīgus numuriņus. Vēlāk gan izrādijās ka 4 vietīgais ir ar divām gultām uz četriem vīriem.

Varējām motelī pasūtīt vakariņas. Mēs ar Vitoldu par 4,8 ls par abiem ēdām katrs divus cīsiņus ar ugali un kāpostu salātiem, dzērām alu. Lieliski! Tad sekoja fantastiska nakts-vēss spirgts gaiss, labas gultas un siltas, siltas segas.

Šķērsojam ekvatoru – aukstāko vietu Kenijā

Otrdiena, 5.11.2013
Šodien garš pārbrauciens no punkta A (Marich Pass) līdz punktam B (Nakuru). Interesanti vērot, kā pa ceļam mainās apkārtne, klimats un iedzīvotāju nodarbošanās. Aiz kalniem sākās lauksaimniecības apgabals. Ceļa malā iedzīvotāji gatavo un pārdod kokogles, vāc malku un kukurūzu, dauza akmeņus un pat metina dzelzs durvis. Iepērkam banānus, mango un passion augļus.

Mūsu mašīna brauc kalnā ļoti lēni, jo bojāts degvielas filtrs. Kitalē mehāniķi to veiksmīgi nomaina, un nu braucam ātrāk. Mainījusies arī ceļi, nepārtrauktu bedru vietā stājies pieņemams asfalts. Ja vien nebūtu to stulbo ceļa pumpu! Pēcpusdienā beidzot apstājāmies paēst.

Drīz nonākam Eldoretas ielu drūzmā. Turpinām braukt kalnā līdz sasniedzam 2800 metru augstumu un temperatūra nokritās no 24 grādiem pēcpusdienā līdz krietnam vēsumam, kad iestājās tumsa. Izmantojām GPS, lai noteiktu ekvatora atrašanās vietu. Šķērsojām ekvatoru un atgriezāmies dienvidu puslodē. Diemžēl tajā vietā nevarēja apstāties.

Beidzot sasniedzām Nakuru, kas ir liela, bet trokšņaina. Nakšņošana ļoti vienkāršā viesnīcā Care Guest House, pie kuras dabūjamas prostitūtas. Ielas troksnis turpinās visu nakti. Lielākā daļa grupas dodas vakariņās ēst gaļu un grauzt kaulus.