Šķērsojam ekvatoru – aukstāko vietu Kenijā

Otrdiena, 5.11.2013
Šodien garš pārbrauciens no punkta A (Marich Pass) līdz punktam B (Nakuru). Interesanti vērot, kā pa ceļam mainās apkārtne, klimats un iedzīvotāju nodarbošanās. Aiz kalniem sākās lauksaimniecības apgabals. Ceļa malā iedzīvotāji gatavo un pārdod kokogles, vāc malku un kukurūzu, dauza akmeņus un pat metina dzelzs durvis. Iepērkam banānus, mango un passion augļus.

Mūsu mašīna brauc kalnā ļoti lēni, jo bojāts degvielas filtrs. Kitalē mehāniķi to veiksmīgi nomaina, un nu braucam ātrāk. Mainījusies arī ceļi, nepārtrauktu bedru vietā stājies pieņemams asfalts. Ja vien nebūtu to stulbo ceļa pumpu! Pēcpusdienā beidzot apstājāmies paēst.

Drīz nonākam Eldoretas ielu drūzmā. Turpinām braukt kalnā līdz sasniedzam 2800 metru augstumu un temperatūra nokritās no 24 grādiem pēcpusdienā līdz krietnam vēsumam, kad iestājās tumsa. Izmantojām GPS, lai noteiktu ekvatora atrašanās vietu. Šķērsojām ekvatoru un atgriezāmies dienvidu puslodē. Diemžēl tajā vietā nevarēja apstāties.

Beidzot sasniedzām Nakuru, kas ir liela, bet trokšņaina. Nakšņošana ļoti vienkāršā viesnīcā Care Guest House, pie kuras dabūjamas prostitūtas. Ielas troksnis turpinās visu nakti. Lielākā daļa grupas dodas vakariņās ēst gaļu un grauzt kaulus.

Uz Nairobi

Pirmdiena, 28.10.2013
Mūsu ceļš uz Āfriku sākas Cīrihē. Ilgonis, Ilva, Vitolds, Ināra un Artis bažās par Agneses prombūtni, bet brīdī, kad jākāpj lidmašīnā, viņa ierodas. Agnesei diena sākusies ne visai veiksmīgi – pazaudējusi ID karti un citus dokumentus. Bet tas nespēs aizkavēt mūsu ceļojumu.

6000 km garais lidojums uz Nairobi ilgst 8 stundas. Daži skatās filmas, citi lasa. Aviokompānija Swiss baro itin garšīgi, dzērieni plašā izvēlē. Bet galvenais ir skats iluminatorā. Šveices pelēkos dolomīta Alpus nomaina brūnie Grieķijas kalni. Kalni vien, nav skaidrs, kur te vispār kāds var dzīvot. Tad nāk atsvaidzinoši zilā Vidusjūra ar Krētas iestarpinājumu. Āfrikas krasts nāk kā pārsteigums – Ēģiptes tuksnesis ir koši dzeltens. Vienmuļību kliedē baltie mākoņi, kas dzenā savas ēnas. Bet arī te neredz cilvēka darbības pēdas. Tālāk iebraucām tropisko mākoņu torņos. Kad tikām tiem cauri, Sudānā, Baltās un Zilās Nīlas satekā beidzot ieraudzījām milzumu apstrādātu zemes lauciņu. Kenijai tuvojāmies,kad jau rietēja saule, bet vēl paguvām ieraudzīt Turkanas ezeru, kur vērosim Saules aptumsumu.

Nairobi lidostā formalitātes bija īsas, tiesa, bija jāatstāj pirkstu nospiedumi. Mūs sagaidīja puiši uzvalkos un aizveda uz auto iznomātāja māju. Tur mūs sirsnīgi uzņēma saimniece Helēna ar meitiņu Danī, deva kenijiešu ēdienus un tēju ar pienu. Satikām Rūdolfu un Andersu, nu visa grupa ir pilnā sastāvā. Devāmies gulēt istabiņās pa div