Šķērsojam ekvatoru – aukstāko vietu Kenijā

Otrdiena, 5.11.2013
Šodien garš pārbrauciens no punkta A (Marich Pass) līdz punktam B (Nakuru). Interesanti vērot, kā pa ceļam mainās apkārtne, klimats un iedzīvotāju nodarbošanās. Aiz kalniem sākās lauksaimniecības apgabals. Ceļa malā iedzīvotāji gatavo un pārdod kokogles, vāc malku un kukurūzu, dauza akmeņus un pat metina dzelzs durvis. Iepērkam banānus, mango un passion augļus.

Mūsu mašīna brauc kalnā ļoti lēni, jo bojāts degvielas filtrs. Kitalē mehāniķi to veiksmīgi nomaina, un nu braucam ātrāk. Mainījusies arī ceļi, nepārtrauktu bedru vietā stājies pieņemams asfalts. Ja vien nebūtu to stulbo ceļa pumpu! Pēcpusdienā beidzot apstājāmies paēst.

Drīz nonākam Eldoretas ielu drūzmā. Turpinām braukt kalnā līdz sasniedzam 2800 metru augstumu un temperatūra nokritās no 24 grādiem pēcpusdienā līdz krietnam vēsumam, kad iestājās tumsa. Izmantojām GPS, lai noteiktu ekvatora atrašanās vietu. Šķērsojām ekvatoru un atgriezāmies dienvidu puslodē. Diemžēl tajā vietā nevarēja apstāties.

Beidzot sasniedzām Nakuru, kas ir liela, bet trokšņaina. Nakšņošana ļoti vienkāršā viesnīcā Care Guest House, pie kuras dabūjamas prostitūtas. Ielas troksnis turpinās visu nakti. Lielākā daļa grupas dodas vakariņās ēst gaļu un grauzt kaulus.

No Kisumu uz Marich Pass

Piektdiena, 1.11.2013
Rīts, Kisumu. Mostamies pie Viktorijas ezera. Dienas tehniskie dati: Maršruts Kisumu-Marich Pass, plānojumu prognoze ceļā pavadīt 3 h, mūsu realitāte 9 h. Attālums aptuveni 250–300km. Ceļu stāvoklis… grūti komentēt TIK sliktu, bedrainu ceļu, kas turklāt burtiski nosēts ar gulošiem policistiem. Lai gan ceļu daudzviet remontē, nav prognozes, ka tuvāko 10 gadu laikā kaut kas būtiski mainīsies, tāpēc noteikti nav ieteicams braukt ar parastu vieglo auto, vien tikai ar bezceļu auto.

Dienas notikumi. Mostamies zem desu kokiem un dodamies aplūkot Viktorijas ezera līci. Te nav ieteicams peldēt, jo ūdenī mājo parazīti, kas iemitinās zem ādas. Prom no kempinga 8.50, tad veikals pārtikai un alum, auto riepas meklējumi, un tikai 11.00 dodamies ceļā.

Laika ziņā gari garlaicīgo ceļu krāšņo vien ceļmalās kūsājošā dzīve – cilvēki, kas te pulcējas, jo vienmēr cenšas būt kopā, mazās mazītiņās būdeles, kas nu jau vairs nav no žagaru karkasa un māla, bet Marichno gāzbetona ķieģeļiem, bērni, kas vienmēr, mūs ieraugot, smaidot sauc sveicienus. Apvidus kļūst arvien auglīgāks un, piestājot jebkur, sievietes pienes augļus, ko grib pārdod. Mums gribētos pirkt, bet mēs tikai traucamies, traucamies… Dzīve caur džipa logu un putekļiem. Jo mums IR jāpaspēj paveikt plānotais maršruts, citādi varam nepagūt uz vietu, kur vērosim Saules aptumsuma pilno fāzi. Tomēr nopērkam gan kaut ko — vienīgais mūsu pirkums ir gara cukurniedre, kas jānomizo un tad jākošļā, un mute pielīst ar sulu kā cukurūdeni. Tā maksā 50 šiliņu, mēs pērkam tikai pusi niedres pa 25 šiliņiem, un tās garums jau sniedzas pāri visam mūsu džipa salonam.

Dienas sākumā braucam cauri Kakamegi, esam paskrējuši garām vairākiem iespējamiem apskates objektiem, tomēr vienu no tiem noķeram — Webuye miestā griežam pa labi un ar vietējo padomiem un norādēm nokļūstam Webue ūdenskrituma ielejas pretējā krastā. Stiprs, mutuļojošs, dubļains un klajā ielejā starp akmeņiem, tāds tas izskatās.  

Skatīt jau nav daudz ko, pēc pusstundas pusdienojam, bet mūsu šoferītis Harioki iepazīstina ar Manuakou koka lapām. Koku ievērojam jocīgo, paprikai līdzīgo augļu dēļ, bet rūgto tēju taisa tikai no lapām, un tā vecos laikos ir palīdzējusi pret malāriju. Bet mūsdienu jaunieši jau vairs to nelietojot. Bet pļava un koki visapkārt ir pilni skaņu, kukaiņi un putni guldz, virdzuļo, čirkst un strīķē   Kenijas lielā vērtība ir tās cilvēki. Laipni, ļoti, ļoti laipni, ar nopietnu attieksmi un smaidoši, laimīgi. Ceļā, kad vien tas iespējams, viņi cenšas ar mums sākt sarunu, sarokoties, īpaši mums pieskarties cenšas bērni, kuriem mūsu baltā jeb varbūt bezkrāsainā ;) āda šķiet īsts brīnums.

Tālāk mūsu ceļš caur Kitale ved uz Marich Pass, un līdz ar tumsas iestāšanos auto salonā ienāk asākas bedru sajūtas un raisās sarunas. Ilgonis izstāsta par Saules aptumsumu. Ja Tu, lasītāj, vēlies zināt, par ko, atrodi gan pats atbildes uz jautājumiem: – cik reižu Saule lielāka par Zemi, – cik reižu Mēness tuvāk Zemei kā Saule, -kāpēc šī gada Saules aptumsuma pilnā fāze redzama vien 15 sekundes, – kā ir, ja ne reizi neesi piedzīvojis seksu, zini par to, esi rakstījis par to, un tad piedzīvo seksu…  

Lai vai kā, mūsu ceļš starp bedrēm kūleņo tālāk, paskrien garām saulrietam, garām saulrieta ēnu spēlēm, kur rodas īpaši skaistas fotogrāfijas, garām skolēnu bariem pilsētās, kas piektiedienas vakaros pulcējas katrai skolai citādu formu tērpos, lai ar autobusu dodos kaut kur mājup. Cenšamies to visu fotografēt garām skrējienā, jo nevaram atļauties apstāties kaut minūti, jānokļūst līdz paredzētajai vietai. Tomēr, ja arī Tu, lasītāj, dodies uz šo sarkano šokolādes zemi, apstājies uz mirkli, lai fiksētu kadru, lai pārmītu vārdu ar garāmgājējiem un apsveicinātos ar bērneļiem, kas parādās ap Tevi no nekurienes. Jo. Ceļojumā neapšaubāmi ir svarīgi ievērot nolemto plānu, bet minūte sajūtu to visticamāk nesagraus. Vairāk, daudz vairāk par labu tehnisko organizāciju ir vērts sajust labu noskaņojumu un parūpēties par smaidu līdzbraucēju sejās.  

Bet mēs ierodamies Marich Pass kempingā “Field study center” un nakšņojam klasē, kur ienestas gultas ar moskītu tīkliem. Pirmo reizi guļam zem tādiem, un ir sasodīti romantiski un mazliet bailīgi arī :) Laikam par nezināmo