Uz Bogoria ezeru un tālāk

Trešdiena, 6.11.2013.
Sešos no rīta Nakuru mūs pamodināja musulmaņu rīta lūgšana, kas sākās ar melodisku dziedājumu stundas garumā, tālāk tā pārgāja lūgšanā līdz viņa balss bija galīgi aizsmakusi. Ātras brokastis, produktu iepirkšana eiropeiskā lielveikalā un atkal ceļš, ceļš ……

Pēc stundas braukšanas jau kuro reizi šķērsojām ekvatoru. Mēģinājām nostāties ar vienlaicīgi gan ziemeļu, gan dienvidu puslodē. Man kājas dažus centimetrus par īsu, lai to izdarītu, bet es ļoti centos kājas pastiept un izdevās fifty- fifty. Mani izglāba fotografēšanās pie globusa, jo saprasdamas, ka esmu vājais punkts, suvenīru tirgotājas mani ielenca un es būtu salūzusi. Fotografēšanās laikā sakopoju visus savus dvēseles spēkus lai nenopirktu visu kas iepatīkas. Pārējie mūsu grupas biedri stipri kopš dzimšanas- iepirkšanos nepārspīlēja, izņemot Ilgoni, kurš nopirka trīs afrikāņu bungas, bet tās laikam ir viņa nerealizētais bērnības sapnis.

Tālāk ceļš ved uz Lake Bogoria. Ainava neizteiksmīga – pauguri apauguši ar krūmiem, vietām kaktusi. Vietējo mājas atkal nabadzīgas. Ir arī mājas no gofrēta skārda. Man tās nepatīk-disonē ar apkārtējo ainavu. Ir arī kaktusu žogi, pat paaugsti, tiem neviens cauri netiks. Atkal veco draugu, termītu, arhitektūras šedevri.

Lake Bogoria mani pārāk nesajūsmināja. Jā, bija gan lielie, gan mazie flamingo,bija āfrikas melnais stārķis. Visu prieku man nomāca apkārt ezeram esošie putnu līķi. Sajūsmu izraisija karstie avoti, un iespējas tajos izvārīt līdzpaņemtās olas. Olas jāprot izvārīt, jo avotu spēcīgā burbuļošana var aiznest tās avotu dieviem.

Bija iecerēts apskatīt Nyahururu ciematiņā esošo Tomsona ūdens kritumu, kura augstums 170 metru. Diemžēl viena stunda var izšķirt visu. Ieradāmies jau melnā tumsā, ūdenskritumu varējām uztvert tikai ar ausīm un ādu. Vēl jābrauc 100 km līdz sarunātai nakts mītnei.

Nakts mītni meklējām ilgi un pamatīgi-nekā. Tad sagūstijām “mēli”, kurš mūs aizveda uz citu kempingu-vecais nolikvidēts. Tā kā Agnesei bija stipri papīri, kas apliecināja,ka vecajā bija norezervētas vietas un veikta iemaksa, jaunajā kempingā par ļoti labu cenu dabūjām lieliskus 2 un 4 vietīgus numuriņus. Vēlāk gan izrādijās ka 4 vietīgais ir ar divām gultām uz četriem vīriem.

Varējām motelī pasūtīt vakariņas. Mēs ar Vitoldu par 4,8 ls par abiem ēdām katrs divus cīsiņus ar ugali un kāpostu salātiem, dzērām alu. Lieliski! Tad sekoja fantastiska nakts-vēss spirgts gaiss, labas gultas un siltas, siltas segas.

Atpakaļ uz dienvidiem

Pirmdiena, 4.11.2013
No Agneses esam izdīkuši 15 minūtes miegam. Pienāk ziņa ka kāds krievu aptumsuma vērotājs ir apsteidzis visus. Viņš esot devies 50 km. Sudānas virzienā un redzējis pilno aptumsuma fāzi. Mums mazliet skauž. Uz saules aptumsumu sabraukuši daudzi entuziasti. Satiekam tradicionālu aptaukojošos amerikānieti no Dakotas. Dakotā uzkritusi metru bieza sniega kārta. Šeit Lodwarā gan temperatūra 35 grādi.

Pēc brokastīm pirmā nodarbe, pārtikas krājumu papildināšana. Meklējam tirdzniecības centru ar daiļskanīgu nosaukumu Kilimandžaro supermarket. Kustoties pa Lodwaras bedrainajām ielām atrodam necilu vienstāva ēku ar šo skanīgo nosaukumu. Sapirkuši produktus dodamies ceļā. Lodwaras ielās redzami gan džinsos mūsdienīgi tērpti cilvēki, gan cilšu tradicionālajos tērpos ģērbti. Kolorīta tautību palete.

Garām logam slīd pustuksnesis ar retiem kokiem. Liekas te gan nevar dzīvot cilvēks. Bet pēkšņi, šajā abstraktajā vidē parādās stāvs, tērpts apmetnī, tievām kājelēm ar nūju un sēžamo padusē, kaut kur, tikai viņam zināmā virzienā, dodoties. Par cilvēku eksistenci liecina kazu bari. Kazas ir galvenais šejienes cilvēku iztikas līdzeklis. Tās dod pienu, asinis un dažreiz gaļu. Cik tad kazu vajag, lai ģimene izdzīvotu, paliek neatklāta mīkla. Kazu skaits ir ģimenes bagātības mēraukla. Ilgonis lasa priekšā gabalus no Kulika grāmatas par Keniju. Kā vadīt ēzeli. Lai apstādinātu ēzeli, tas jātur aiz astes, lai paātrinātu, jāsit ar dzeloņiem zem astes. Bet ko te dara kamieļi? Neredzēju ka kāds tos izmantotu. Varbūt tie ir savvaļas?

Šajā tuksnesī dzīvojošie piepelnās, salasot akmeņus celtniecībai un dedzinot ogles grilam, un pārdodot tos pilsētniekiem. Lielāko tiesu šie tuksneša iedzīvotāji dzīvo nelielās zaru būdās. Vietās, kuras šeit sauc par pilsētām, iespējams valdība, ceļ nopietnākas mājas ar skārda jumtiem. Vai šie tuksneša ļaudis tajās jutīsies labi?
Viens ceļa posms tiek uzskatīts par bīstamu. Tāpēc mūsu kompānijai par 2000 šiliņiem pievienojas konvojnieks ar automātu.

Mūsu šoferītis ir palicis diezgan šiverīgs. Mašīna iet palekdamās pa briesmīgajām ceļa bedrēm. Nonākot galā redzam mūsu čemodānus karājamies striķos. Vēl mazliet un tie būtu zuduši. Esam nonākuši nakts mītnē neparasti laicīgi. Marich pass field studies centre. Esam atvēzējušies uz komfortu, īrējam divvietīgās istabiņas. Tā kā laika līdz tumsai ir daudz, ejam ekskursijā. Mūs pavada liels bars bērnu. Dodam suvenīrus – zīmuļus. Vietējo sādža. Mājiņu izmērs ap 6 kvadrātmetri. Iekārtojums nabadzīgs, bez skursteņa. Tikai mazie bērni guļ ar vecākiem. Lieliem bērniem tiek celta sava māja. Runājam par viņu kāzām, alu no desu koka augļiem, vairākām sievām.

Garām mūsu nakts mītnei tek strauja upe. Dienā mēs novērojām, ka sievietes kaut ko skalo no upes. Tas esot zelts. Izmēģinām peldēšanu upē. Mazajiem liels prieks, ka tāds resns onkuls kā es iet peldēt. Upe sekla, ūdens straujš. Ļoti atsvaidzinoša sajūta. Skaists saulriets uz upes. Vakariņas un čučēt savās gultiņās.

2. daļa: Aptumsums

Svētdiena, 3.11.2013, turpinājums:
Pa ceļam uz aptumsuma vietu protams bija diezgan daudz vietējo ciematu, bet mazāk nekā uz dienvidiem esošajos reģionos. Arī dzīves līmenis bija jūtami zemāks nekā citur, pārsvarā tikai nelielas mājiņas ar bleķa jumtu vai viņu tradicionālās māla būdas ar niedru jumtiem. Mums kā tūristiem tas ir interesants skats, bet tomēr ir saprotams kādēļ iedzīvotāji ir tik priecīgi ka šajā reģionā ir atrasta nafta. Tas ir viens no visvājāk attīstītajiem Kenijas reģioniem, ar zemu labklājības līmeni un augstu nedrošības līmeni, ko rada tuvumā esošā Sudāna. Tai pat laikā pateicoties salīdzinoši mazajai industriālajai ietekmei šeit var izteiktāk novērot vietējo cilšu kultūru un tradīcijas.

Uz saules aptumsuma vērošanu jau bija saradies paprāvs pulciņš vērotāju uz to brīdi kad mēs ieradāmies. Aptuvenais ierašanās laiks apmēram pēc trijiem pēcpusdienā. Aptumsuma daļējā fāze sākās tikai četros un septiņpadsmit minūtēs, tādēļ vēl līdz tai bija laiciņš, pa kuru Ilgonis uzstādīja teleskopu, kas projicētu saules attēlu uz baltas lapas, un mēs visi ieturējām pusdienas. Nekas dižs, tikai pāris siermaizes ar kāpostu lapām, bet tobrīd nevienam arī īsti neko vairāk nevajadzēja.

Visi gaidīja saules aptumsumu, šī brauciena lielo mērķi. Pa šo laiku iepazināmies arī ar mūsu kaimiņiem, citiem aptumsuma vērotājiem, kas šeit bija ieradušies. Bija gan vietējie Kenijas, gan tuvāko Āfrikas valstu pārstāvji, kā arī tāli ceļotāji kā mēs, piemēram, aptumsumu mednieki no Krievijas. Ātri vien izkristalizējās, ka visiem ir viena problēma, proti, trūkst briļļu vai stikliņu, kas būtu piemēroti aptumsuma vērošanai, kā arī mūsu komandas kopīgie krekliņi izraisīja neviltotu interesi. Principā tā ir ideja cilvēkiem, kas grib nopelnīt, aptumsuma novērošanas vietās uztaisīt kādu stendu, kur tirgot krekliņus, brilles un citus suvenīrus. Domāju, ka daudzi būtu gatavi maksāt krietni lielāku naudu nekā parasti šādā situācijā.

Sākoties daļējai aptumsuma fāzei visi savācāmies ap teleskopu, un drīz vien mums pievienojās arī vairāki vietējie, tostarp arī mūsu šoferis, kurš pamanījās kaut kur tikt pie aptumsuma brillēm. Teleskops projicēja apgrieztu saules attēlu, pamazām varēja novērot kā saulei uzradās tumšs robs, kurš ar laiku auga arvien lielāks un lielāks. Protams visi arī fotografēja, kurš nu kā mācēja. Ņemot vērā, ka es nemācēju, tad tiku pie īsas lekcijas par aptumsuma bildēšanu no Ilgoņa. Viss galvenais āķis slēpjas minimāli īsā ekspozīcijā. Par komandas galveno fotogrāfu darbojās Vitolds, kuram arī sanāca diezgan labas bildes. Noskaidrojās, ka netālu ir amerikāņu zinātnieku telts, kurā izmantojot jaudīgu aparatūru viņi veic pētījumu par sauli, kas iespējams tikai aptumsuma laikā. Vairs gan neatceros par ko īsti. Protams tādos pasākumos klāt ir žurnālisti, šitie jau nepalaidīs garām neko, pat ne aptumsumu Āfrikas nekurienē. Tā nu Ilgonis kā jau īsts astronoms tika arī pie intervijas kādam Ķīnas televīzijas kanālam.

Tuvojoties pilnās fāzes mirklim, kurai bija jāsākas apmēram 5.20 pēcpusdienā, sāka vākties arī mākoņi. Ilgonis jau bija brīdinājis, ka saules aptumsuma laikā debesis satumsīs un sacelsies vējš, bet šoreiz līdz ar vēju tika atpūsti arī mākoņi, kas sāka apdraudēt iespēju redzēt pilno aptumsuma fāzi. Apmēram piecas minūtes pirms pilnās fāzes mākoņi aizgāja saulei priekšā un to aizklāja. Šāda situācijas saglabājās līdz apmēram piecas minūtes pēc pilnās fāzes beigām, kas bija apmēram 15 sekundes gara. Citiem vārdiem sakot, pilnu saules aptumsumu neredzējām. Tiesa debesis satumsa uz vienu mirkli, bet pilnā fāze bija pārāk īsa, tādēļ neiestājās nakts, kas notika saules aptumsuma laikā Ķīnā, vismaz kā to apgalvoja Agnese. Kādu laiku pavērojām daļējo fāzi pēc aptumsuma un devāmies atpakaļ uz nakšņošanas mītni Lodwārā. Liela daļa aptumsuma skatītāju sāka doties projām jau īsi pēc pilnās fāzes. Daļējā fāze beigtos tikai ap pusseptiņiem, tas ir pēc saulrieta, tādēļ domāju prātīgi bija nesagaidīt beigas, bet doties atpakaļ, jo ceļš nebija izcils un braukt tumsā būtu pagrūti. Tiesa, tāpat zināmu daļu ceļa nācās nobraukt pa tumsu.

Saules aptumsums nekādu īpašo iespaidu uz mani neatstāja, varbūt tādēļ, ka es to neredzēju, vai vienkārši tādēļ, ka tas nav mans interešu lauciņš. Par citiem grupas dalībniekiem nezinu, likās gan, ka ikviens ir vīlies, ka neizdevās novērot šo maģisko mirkli, kad diena pāriet naktī un ir redzams saules vainags.

Atgriežoties naktsmītnē pirmais kas tika izdarīts, tika pagatavotas vakariņas, jo, protams, visi bija zvērīgi izbadējušies. Izņēmums kā vienmēr bija Vilks, jo viņam ir savs grafiks, kas nosaka, ka pēc septiņiem nekā. Vakariņu izskaņā mums pievienojās arī krievu aptumsuma mednieki, kuri bija apmetušies tajā pat naktsmītnē, kurā mēs. Viņi cerēja atrast kādu, kam būtu izdevies novērot aptumsumu, jo lai arī viņi bija centušies tikt no mākoņu zonas ārā, tas viņiem nebija sanācis un aptumsuma mirklis izpalika. Visi gan bija noguruši no garās dienas un drīz vien devās pie miera. Agnese ar Andersu vēl ieslīga ceļojumu stāstos ar krievu pulciņu, kurus kopā vienoja kopīga īpašība, tas ir, ceļošana uz valstīm, kurās notiek aptumsums.

No Kisumu uz Marich Pass

Piektdiena, 1.11.2013
Rīts, Kisumu. Mostamies pie Viktorijas ezera. Dienas tehniskie dati: Maršruts Kisumu-Marich Pass, plānojumu prognoze ceļā pavadīt 3 h, mūsu realitāte 9 h. Attālums aptuveni 250–300km. Ceļu stāvoklis… grūti komentēt TIK sliktu, bedrainu ceļu, kas turklāt burtiski nosēts ar gulošiem policistiem. Lai gan ceļu daudzviet remontē, nav prognozes, ka tuvāko 10 gadu laikā kaut kas būtiski mainīsies, tāpēc noteikti nav ieteicams braukt ar parastu vieglo auto, vien tikai ar bezceļu auto.

Dienas notikumi. Mostamies zem desu kokiem un dodamies aplūkot Viktorijas ezera līci. Te nav ieteicams peldēt, jo ūdenī mājo parazīti, kas iemitinās zem ādas. Prom no kempinga 8.50, tad veikals pārtikai un alum, auto riepas meklējumi, un tikai 11.00 dodamies ceļā.

Laika ziņā gari garlaicīgo ceļu krāšņo vien ceļmalās kūsājošā dzīve – cilvēki, kas te pulcējas, jo vienmēr cenšas būt kopā, mazās mazītiņās būdeles, kas nu jau vairs nav no žagaru karkasa un māla, bet Marichno gāzbetona ķieģeļiem, bērni, kas vienmēr, mūs ieraugot, smaidot sauc sveicienus. Apvidus kļūst arvien auglīgāks un, piestājot jebkur, sievietes pienes augļus, ko grib pārdod. Mums gribētos pirkt, bet mēs tikai traucamies, traucamies… Dzīve caur džipa logu un putekļiem. Jo mums IR jāpaspēj paveikt plānotais maršruts, citādi varam nepagūt uz vietu, kur vērosim Saules aptumsuma pilno fāzi. Tomēr nopērkam gan kaut ko — vienīgais mūsu pirkums ir gara cukurniedre, kas jānomizo un tad jākošļā, un mute pielīst ar sulu kā cukurūdeni. Tā maksā 50 šiliņu, mēs pērkam tikai pusi niedres pa 25 šiliņiem, un tās garums jau sniedzas pāri visam mūsu džipa salonam.

Dienas sākumā braucam cauri Kakamegi, esam paskrējuši garām vairākiem iespējamiem apskates objektiem, tomēr vienu no tiem noķeram — Webuye miestā griežam pa labi un ar vietējo padomiem un norādēm nokļūstam Webue ūdenskrituma ielejas pretējā krastā. Stiprs, mutuļojošs, dubļains un klajā ielejā starp akmeņiem, tāds tas izskatās.  

Skatīt jau nav daudz ko, pēc pusstundas pusdienojam, bet mūsu šoferītis Harioki iepazīstina ar Manuakou koka lapām. Koku ievērojam jocīgo, paprikai līdzīgo augļu dēļ, bet rūgto tēju taisa tikai no lapām, un tā vecos laikos ir palīdzējusi pret malāriju. Bet mūsdienu jaunieši jau vairs to nelietojot. Bet pļava un koki visapkārt ir pilni skaņu, kukaiņi un putni guldz, virdzuļo, čirkst un strīķē   Kenijas lielā vērtība ir tās cilvēki. Laipni, ļoti, ļoti laipni, ar nopietnu attieksmi un smaidoši, laimīgi. Ceļā, kad vien tas iespējams, viņi cenšas ar mums sākt sarunu, sarokoties, īpaši mums pieskarties cenšas bērni, kuriem mūsu baltā jeb varbūt bezkrāsainā ;) āda šķiet īsts brīnums.

Tālāk mūsu ceļš caur Kitale ved uz Marich Pass, un līdz ar tumsas iestāšanos auto salonā ienāk asākas bedru sajūtas un raisās sarunas. Ilgonis izstāsta par Saules aptumsumu. Ja Tu, lasītāj, vēlies zināt, par ko, atrodi gan pats atbildes uz jautājumiem: – cik reižu Saule lielāka par Zemi, – cik reižu Mēness tuvāk Zemei kā Saule, -kāpēc šī gada Saules aptumsuma pilnā fāze redzama vien 15 sekundes, – kā ir, ja ne reizi neesi piedzīvojis seksu, zini par to, esi rakstījis par to, un tad piedzīvo seksu…  

Lai vai kā, mūsu ceļš starp bedrēm kūleņo tālāk, paskrien garām saulrietam, garām saulrieta ēnu spēlēm, kur rodas īpaši skaistas fotogrāfijas, garām skolēnu bariem pilsētās, kas piektiedienas vakaros pulcējas katrai skolai citādu formu tērpos, lai ar autobusu dodos kaut kur mājup. Cenšamies to visu fotografēt garām skrējienā, jo nevaram atļauties apstāties kaut minūti, jānokļūst līdz paredzētajai vietai. Tomēr, ja arī Tu, lasītāj, dodies uz šo sarkano šokolādes zemi, apstājies uz mirkli, lai fiksētu kadru, lai pārmītu vārdu ar garāmgājējiem un apsveicinātos ar bērneļiem, kas parādās ap Tevi no nekurienes. Jo. Ceļojumā neapšaubāmi ir svarīgi ievērot nolemto plānu, bet minūte sajūtu to visticamāk nesagraus. Vairāk, daudz vairāk par labu tehnisko organizāciju ir vērts sajust labu noskaņojumu un parūpēties par smaidu līdzbraucēju sejās.  

Bet mēs ierodamies Marich Pass kempingā “Field study center” un nakšņojam klasē, kur ienestas gultas ar moskītu tīkliem. Pirmo reizi guļam zem tādiem, un ir sasodīti romantiski un mazliet bailīgi arī :) Laikam par nezināmo

No Nairobi uz Maasai Mara

Trešdiena, 30.10.2013
Pēdējais, ko iepriekšējā vakarā dzirdēju, bija, ka tiekamies 8.30 ar visām somām brokastīs,lai pēc iespējas ātrāk izbrauktu no Nairobi. Ceļot bija paredzēts ar diviem džipiem. Tika solīts,ka mašīnas saņemsim plkst. 19.00 iepriekšējā vakarā. Bet, gulēt ejot, no mašīnām vēl nebija ne vēsts. No rīta brokastīs ieradās tikai Ināra, Vitolds, Rūdolfs un Anderss. Izrādās ka divos naktī plāni bija mainījušies, jo no džipiem joprojām ne vēsts. No rīta mūsu kolēģi bija aizbraukuši ar hosteļa īpašnieka mašīnu pēc pārtikas. Viņi atdriezās pēc deviņiem ar ziņu, ka divu džipu vietā būs viens astoņvietīgs land cruisers, bet ar visu šoferi. Mašīnu īpašnieks uzzinot kurp mēs gatavojamies doties un zinot ceļu kvalitāti, baidijās, ka apsolītās mašīnas šādu ceļu neizturēs.  

Šoferīti ar džipu gaidijām ilgi jo ilgi. No Nairobi izbraucām īsi pirms 12. Mums jāveic ap 230 km. Nairobi priekšpilsētās laikam ir diezgan kriminogēna situācija, jo mājas ir kā mazi cietokšņi-logi ar restēm,teritorijai apkārt žogs ar pamatīgiem metāla vārtiem. Sākumā braucām ne pa labākās kvalitātes šoseju, bet tomēr šoseju. Pa ceļam redzējām tējas plantācijas. Tālāk parādījās tāds kā pustuksnesis. Tad, kad mūsu skatam pavērās Suswa kalns, izkāpām skatu laukumiņā. Man bija interesanti redzēt pustuksnesīgajā ainavā pacēlās smilšu virpuļi.  

Pie Suswa kalna sākās Masaju zemes. Mūsu ceļa mērķis bija Masai Mara. Lai to sasniegtu, drīz vien no šosejas  nogriezāmies pa kreisi. Ak tu skāde, drīz vien asfalts  beidzās,bet līdz mūsu gala mērķim vēl vairāk par 100 km. Tos mēs veicām gandrīz pa bezceļu. Zemes ceļš it kā bija, bet tik izdangāts, ka šoferi smilšainajā zemē bija iebraukuši jaunus ceļus. Laiku pa laikam sastapām Masaju, kas ganīja kaziņas, vietām arī aitas un govis. Krūmos manījām arī viņu mājas-nožēlojamas māla būdiņas.  

17.30 sasniedzām mūsu kempingu “Akāciju nometne”. Nometnē mums ierādīja telts vietu ar ugunskura vietu tai blakus. Tā kā malkas nebija un vakariņas gatavojamies gatavot uz gāzes plītiņām, uguskura vieta mūs īpaši neinteresēja. Nometnē bija tualetes un dušas. Kad sākām gatavot vakariņas, mūs apciemoja divi Masaji, kas atveda malku ugunskuram. Tas bija draudzīgs žests par velti. Pēc vakariņām Ilgonis un Agnese mūs iepazīstināja ar dienvidpuslodes zvaigznēm. Masaji piedāvājās mūs naktī apsargāt. Atkal draudzīgs žests.

Uz Nairobi

Pirmdiena, 28.10.2013
Mūsu ceļš uz Āfriku sākas Cīrihē. Ilgonis, Ilva, Vitolds, Ināra un Artis bažās par Agneses prombūtni, bet brīdī, kad jākāpj lidmašīnā, viņa ierodas. Agnesei diena sākusies ne visai veiksmīgi – pazaudējusi ID karti un citus dokumentus. Bet tas nespēs aizkavēt mūsu ceļojumu.

6000 km garais lidojums uz Nairobi ilgst 8 stundas. Daži skatās filmas, citi lasa. Aviokompānija Swiss baro itin garšīgi, dzērieni plašā izvēlē. Bet galvenais ir skats iluminatorā. Šveices pelēkos dolomīta Alpus nomaina brūnie Grieķijas kalni. Kalni vien, nav skaidrs, kur te vispār kāds var dzīvot. Tad nāk atsvaidzinoši zilā Vidusjūra ar Krētas iestarpinājumu. Āfrikas krasts nāk kā pārsteigums – Ēģiptes tuksnesis ir koši dzeltens. Vienmuļību kliedē baltie mākoņi, kas dzenā savas ēnas. Bet arī te neredz cilvēka darbības pēdas. Tālāk iebraucām tropisko mākoņu torņos. Kad tikām tiem cauri, Sudānā, Baltās un Zilās Nīlas satekā beidzot ieraudzījām milzumu apstrādātu zemes lauciņu. Kenijai tuvojāmies,kad jau rietēja saule, bet vēl paguvām ieraudzīt Turkanas ezeru, kur vērosim Saules aptumsumu.

Nairobi lidostā formalitātes bija īsas, tiesa, bija jāatstāj pirkstu nospiedumi. Mūs sagaidīja puiši uzvalkos un aizveda uz auto iznomātāja māju. Tur mūs sirsnīgi uzņēma saimniece Helēna ar meitiņu Danī, deva kenijiešu ēdienus un tēju ar pienu. Satikām Rūdolfu un Andersu, nu visa grupa ir pilnā sastāvā. Devāmies gulēt istabiņās pa div