Piektdiena, 8.11.2013
Tehniskie dati. Ceļa aptuvenais garums:
176 km Naro Muru-Nairobi
+
136 km līdz Emali pagriezienam, kas aizved uz Amboseli ezeru (bet tas citu dienu)
+
363 km līdz Mombasai
KOPĀ apm. 675 km
Lai arī šis ceļš veicams ar auto, kas neprasa īpašu tehnisko izturību, dauzoties pa bedrēm un bezceļiem, tomēr veicam to ilgā laikā, proti, startējam 6.30, Mombasā esam ap 10.00. Pie vainas pārsvarā tas, ka uz ceļa plosās „fūres”, kas jāapdzen, un tas šajā valstī notiek ekstrēmi iespaidīgi – pa dažādām apdzenamā auto pusēm. Jo izrādās, ja reiz tev ir bezceļu auto, kāpēc gan neapdzīt pa grāvi? Kaut gan, dārgo lasītāj, esi drošs, to var darīt arī ar jebkuru auto. Netici, brauc uz Keniju.
Dienas daļas un detaļas notikumu salīmēšanai:
• Ir sakārojies tomātus. Tātad pērkam. Ar pārliecību sejā dodamies iekarot zemākās cenas ceļmalas tomātu kalnos. Atdodamies par 100 šiliņiem apmaiņā pret brangu spainīti, pilnu kārīgu tomātu. Daļu dienas esam spārnos par kāroto mirkli, līdz pusdienlaikā secinām, ka kenijieši ne tuvu nespēj līdzināties tomātu audzēšanas prasmē latviešiem. Jo tomāti ir gurdeni saldi, drīzāk nekādi nekā gardi, kā tas pienāktos Kenijas saulē gatavinātiem bumbuļiem. Mūsu šoferītis Karioki, klausoties mūsu stāstos, gūst vēl vienu iemeslu apciemot Latviju – lai nogaršotu normālu, gardu tomātu.
• Vēl vairāk ir sakārojies ananāsus. Tātad pērkam. Nairobi priekšpilsētu mudžekļos lielceļa malā Karioki pieved mūs pie ananāsu kaudzēm. Vīri, paķēruši preci rokās, ielenc mūs, lai pārliecinātos, ka latvieši ir knīpstangas, un nopērkam divus lielos ananāsus par 150 šiliņiem. Smaržo lieliski. Garšo vēl labāk.
• Kādā nelielā ciematiņā netālu no Nairobi piestājam suvenīru tirgotavā CurioShop. Sasodīti dārgi. Vēlāk Agnese mūs aizvedīs uz amatnieku pilsētiņu pie Mombasas, kur tas viss ir daudz, daudz, daudz lētāk. Bet to skatīt citudien’.
• Tsavo ciematiņā Voi šoferis nolemj mainīt eļļu. Tikmēr mēs uzvedamies tieši tā, kā no mums tiek prasīts – vēderus saslējuši tukšojam pa kausam auksta alus. Pudele Tusker kā vienmēr 200 šiliņu. Apkalpotājs, tāpat kā lielākā daļa viņa amata brāļu šajā valstī, strādā lieliski, brīnišķīgi, izcili. Kā gan viņu kā paraugu aiztransportēt uz Latviju?
• Beidzot saprotam (bet īstenībā jau Karioki pasaka) ka pikipiki (mocīši), kas pulcējas baros daudzviet, īstenībā ir takši.
• Tuvojoties Mombasai, ceļmalā ķeram kadrus ar baobabiem. Baobabi stāv, mēs klikšķinām.
• Saulrieta laikā debesīs gubojas negaisa mākoņi. Gan tumši zili melni, gan dubļu dzelteni, ar krēslas stariem un ar varavīksni. Mākoņi līst, mēs klikšķinām.
• Kad satumst, iebraucam Mombasas lielsastrēgumā. Izrādās, izbraucot no Mombasas, kenijiešiem gribas nosvērt ik vienu „fūri”, un to viņi arī dara. Fūres sastājušās kilometru desmitiem garās rindās, tāpat arī mēģina braukt pa pretējo joslu, mums nākas ieņemt brīvo joslu grāvī. Tikt atpakaļ uz asfalta mūsu šoferītis mēģina ar lēcienu, kas pamatīgi sanes un sagriež mūsu auto. Turpmāk braucam prātīgi un baidāmies.
• Tomēr Mombasas priekšpilsētas nebeidz pārsteigt. Ir izveidojies smago auto sastrēgums, mudžeklis, kas veido piecas joslas vienā virzienā, mūs aprij, mēs iestrēgstam. Situācijas atrisināšanā ir iesaistījies visu tuvākajos kilometros dzīvojošo pulks. Ar sitieniem pa auto jumtu un kapotu, mēs tiekam informēti sarežģītā kodu sistēmā un braucam turp, drusku atpakaļ, tad vairāk atpakaļ, mazliet uz priekšu, sānu un vēl visādi apmēram stundu.
• Esam atraduši savu hoteli “Josleejim”. Par nožēlošanu izklaides ar tarakāniem izpaliek, toties ir sargs, kurš sola un sola, un sola atnest moskītu tīklus, un visbeidzot pusnaktī atnāk mūs pamodināt, lai pateiktu, ka to viņam nav.
• Iemiegam katrs ar savu sapni par nākamās dienas izklaidēm pilsētā un pludmalē. Dzīve aiz loga kūsā visu nakti. Te vienmēr ir forši.
