Šķērsojam ekvatoru – aukstāko vietu Kenijā

Otrdiena, 5.11.2013
Šodien garš pārbrauciens no punkta A (Marich Pass) līdz punktam B (Nakuru). Interesanti vērot, kā pa ceļam mainās apkārtne, klimats un iedzīvotāju nodarbošanās. Aiz kalniem sākās lauksaimniecības apgabals. Ceļa malā iedzīvotāji gatavo un pārdod kokogles, vāc malku un kukurūzu, dauza akmeņus un pat metina dzelzs durvis. Iepērkam banānus, mango un passion augļus.

Mūsu mašīna brauc kalnā ļoti lēni, jo bojāts degvielas filtrs. Kitalē mehāniķi to veiksmīgi nomaina, un nu braucam ātrāk. Mainījusies arī ceļi, nepārtrauktu bedru vietā stājies pieņemams asfalts. Ja vien nebūtu to stulbo ceļa pumpu! Pēcpusdienā beidzot apstājāmies paēst.

Drīz nonākam Eldoretas ielu drūzmā. Turpinām braukt kalnā līdz sasniedzam 2800 metru augstumu un temperatūra nokritās no 24 grādiem pēcpusdienā līdz krietnam vēsumam, kad iestājās tumsa. Izmantojām GPS, lai noteiktu ekvatora atrašanās vietu. Šķērsojām ekvatoru un atgriezāmies dienvidu puslodē. Diemžēl tajā vietā nevarēja apstāties.

Beidzot sasniedzām Nakuru, kas ir liela, bet trokšņaina. Nakšņošana ļoti vienkāršā viesnīcā Care Guest House, pie kuras dabūjamas prostitūtas. Ielas troksnis turpinās visu nakti. Lielākā daļa grupas dodas vakariņās ēst gaļu un grauzt kaulus.

Atpakaļ uz dienvidiem

Pirmdiena, 4.11.2013
No Agneses esam izdīkuši 15 minūtes miegam. Pienāk ziņa ka kāds krievu aptumsuma vērotājs ir apsteidzis visus. Viņš esot devies 50 km. Sudānas virzienā un redzējis pilno aptumsuma fāzi. Mums mazliet skauž. Uz saules aptumsumu sabraukuši daudzi entuziasti. Satiekam tradicionālu aptaukojošos amerikānieti no Dakotas. Dakotā uzkritusi metru bieza sniega kārta. Šeit Lodwarā gan temperatūra 35 grādi.

Pēc brokastīm pirmā nodarbe, pārtikas krājumu papildināšana. Meklējam tirdzniecības centru ar daiļskanīgu nosaukumu Kilimandžaro supermarket. Kustoties pa Lodwaras bedrainajām ielām atrodam necilu vienstāva ēku ar šo skanīgo nosaukumu. Sapirkuši produktus dodamies ceļā. Lodwaras ielās redzami gan džinsos mūsdienīgi tērpti cilvēki, gan cilšu tradicionālajos tērpos ģērbti. Kolorīta tautību palete.

Garām logam slīd pustuksnesis ar retiem kokiem. Liekas te gan nevar dzīvot cilvēks. Bet pēkšņi, šajā abstraktajā vidē parādās stāvs, tērpts apmetnī, tievām kājelēm ar nūju un sēžamo padusē, kaut kur, tikai viņam zināmā virzienā, dodoties. Par cilvēku eksistenci liecina kazu bari. Kazas ir galvenais šejienes cilvēku iztikas līdzeklis. Tās dod pienu, asinis un dažreiz gaļu. Cik tad kazu vajag, lai ģimene izdzīvotu, paliek neatklāta mīkla. Kazu skaits ir ģimenes bagātības mēraukla. Ilgonis lasa priekšā gabalus no Kulika grāmatas par Keniju. Kā vadīt ēzeli. Lai apstādinātu ēzeli, tas jātur aiz astes, lai paātrinātu, jāsit ar dzeloņiem zem astes. Bet ko te dara kamieļi? Neredzēju ka kāds tos izmantotu. Varbūt tie ir savvaļas?

Šajā tuksnesī dzīvojošie piepelnās, salasot akmeņus celtniecībai un dedzinot ogles grilam, un pārdodot tos pilsētniekiem. Lielāko tiesu šie tuksneša iedzīvotāji dzīvo nelielās zaru būdās. Vietās, kuras šeit sauc par pilsētām, iespējams valdība, ceļ nopietnākas mājas ar skārda jumtiem. Vai šie tuksneša ļaudis tajās jutīsies labi?
Viens ceļa posms tiek uzskatīts par bīstamu. Tāpēc mūsu kompānijai par 2000 šiliņiem pievienojas konvojnieks ar automātu.

Mūsu šoferītis ir palicis diezgan šiverīgs. Mašīna iet palekdamās pa briesmīgajām ceļa bedrēm. Nonākot galā redzam mūsu čemodānus karājamies striķos. Vēl mazliet un tie būtu zuduši. Esam nonākuši nakts mītnē neparasti laicīgi. Marich pass field studies centre. Esam atvēzējušies uz komfortu, īrējam divvietīgās istabiņas. Tā kā laika līdz tumsai ir daudz, ejam ekskursijā. Mūs pavada liels bars bērnu. Dodam suvenīrus – zīmuļus. Vietējo sādža. Mājiņu izmērs ap 6 kvadrātmetri. Iekārtojums nabadzīgs, bez skursteņa. Tikai mazie bērni guļ ar vecākiem. Lieliem bērniem tiek celta sava māja. Runājam par viņu kāzām, alu no desu koka augļiem, vairākām sievām.

Garām mūsu nakts mītnei tek strauja upe. Dienā mēs novērojām, ka sievietes kaut ko skalo no upes. Tas esot zelts. Izmēģinām peldēšanu upē. Mazajiem liels prieks, ka tāds resns onkuls kā es iet peldēt. Upe sekla, ūdens straujš. Ļoti atsvaidzinoša sajūta. Skaists saulriets uz upes. Vakariņas un čučēt savās gultiņās.

No Kisumu uz Marich Pass

Piektdiena, 1.11.2013
Rīts, Kisumu. Mostamies pie Viktorijas ezera. Dienas tehniskie dati: Maršruts Kisumu-Marich Pass, plānojumu prognoze ceļā pavadīt 3 h, mūsu realitāte 9 h. Attālums aptuveni 250–300km. Ceļu stāvoklis… grūti komentēt TIK sliktu, bedrainu ceļu, kas turklāt burtiski nosēts ar gulošiem policistiem. Lai gan ceļu daudzviet remontē, nav prognozes, ka tuvāko 10 gadu laikā kaut kas būtiski mainīsies, tāpēc noteikti nav ieteicams braukt ar parastu vieglo auto, vien tikai ar bezceļu auto.

Dienas notikumi. Mostamies zem desu kokiem un dodamies aplūkot Viktorijas ezera līci. Te nav ieteicams peldēt, jo ūdenī mājo parazīti, kas iemitinās zem ādas. Prom no kempinga 8.50, tad veikals pārtikai un alum, auto riepas meklējumi, un tikai 11.00 dodamies ceļā.

Laika ziņā gari garlaicīgo ceļu krāšņo vien ceļmalās kūsājošā dzīve – cilvēki, kas te pulcējas, jo vienmēr cenšas būt kopā, mazās mazītiņās būdeles, kas nu jau vairs nav no žagaru karkasa un māla, bet Marichno gāzbetona ķieģeļiem, bērni, kas vienmēr, mūs ieraugot, smaidot sauc sveicienus. Apvidus kļūst arvien auglīgāks un, piestājot jebkur, sievietes pienes augļus, ko grib pārdod. Mums gribētos pirkt, bet mēs tikai traucamies, traucamies… Dzīve caur džipa logu un putekļiem. Jo mums IR jāpaspēj paveikt plānotais maršruts, citādi varam nepagūt uz vietu, kur vērosim Saules aptumsuma pilno fāzi. Tomēr nopērkam gan kaut ko — vienīgais mūsu pirkums ir gara cukurniedre, kas jānomizo un tad jākošļā, un mute pielīst ar sulu kā cukurūdeni. Tā maksā 50 šiliņu, mēs pērkam tikai pusi niedres pa 25 šiliņiem, un tās garums jau sniedzas pāri visam mūsu džipa salonam.

Dienas sākumā braucam cauri Kakamegi, esam paskrējuši garām vairākiem iespējamiem apskates objektiem, tomēr vienu no tiem noķeram — Webuye miestā griežam pa labi un ar vietējo padomiem un norādēm nokļūstam Webue ūdenskrituma ielejas pretējā krastā. Stiprs, mutuļojošs, dubļains un klajā ielejā starp akmeņiem, tāds tas izskatās.  

Skatīt jau nav daudz ko, pēc pusstundas pusdienojam, bet mūsu šoferītis Harioki iepazīstina ar Manuakou koka lapām. Koku ievērojam jocīgo, paprikai līdzīgo augļu dēļ, bet rūgto tēju taisa tikai no lapām, un tā vecos laikos ir palīdzējusi pret malāriju. Bet mūsdienu jaunieši jau vairs to nelietojot. Bet pļava un koki visapkārt ir pilni skaņu, kukaiņi un putni guldz, virdzuļo, čirkst un strīķē   Kenijas lielā vērtība ir tās cilvēki. Laipni, ļoti, ļoti laipni, ar nopietnu attieksmi un smaidoši, laimīgi. Ceļā, kad vien tas iespējams, viņi cenšas ar mums sākt sarunu, sarokoties, īpaši mums pieskarties cenšas bērni, kuriem mūsu baltā jeb varbūt bezkrāsainā ;) āda šķiet īsts brīnums.

Tālāk mūsu ceļš caur Kitale ved uz Marich Pass, un līdz ar tumsas iestāšanos auto salonā ienāk asākas bedru sajūtas un raisās sarunas. Ilgonis izstāsta par Saules aptumsumu. Ja Tu, lasītāj, vēlies zināt, par ko, atrodi gan pats atbildes uz jautājumiem: – cik reižu Saule lielāka par Zemi, – cik reižu Mēness tuvāk Zemei kā Saule, -kāpēc šī gada Saules aptumsuma pilnā fāze redzama vien 15 sekundes, – kā ir, ja ne reizi neesi piedzīvojis seksu, zini par to, esi rakstījis par to, un tad piedzīvo seksu…  

Lai vai kā, mūsu ceļš starp bedrēm kūleņo tālāk, paskrien garām saulrietam, garām saulrieta ēnu spēlēm, kur rodas īpaši skaistas fotogrāfijas, garām skolēnu bariem pilsētās, kas piektiedienas vakaros pulcējas katrai skolai citādu formu tērpos, lai ar autobusu dodos kaut kur mājup. Cenšamies to visu fotografēt garām skrējienā, jo nevaram atļauties apstāties kaut minūti, jānokļūst līdz paredzētajai vietai. Tomēr, ja arī Tu, lasītāj, dodies uz šo sarkano šokolādes zemi, apstājies uz mirkli, lai fiksētu kadru, lai pārmītu vārdu ar garāmgājējiem un apsveicinātos ar bērneļiem, kas parādās ap Tevi no nekurienes. Jo. Ceļojumā neapšaubāmi ir svarīgi ievērot nolemto plānu, bet minūte sajūtu to visticamāk nesagraus. Vairāk, daudz vairāk par labu tehnisko organizāciju ir vērts sajust labu noskaņojumu un parūpēties par smaidu līdzbraucēju sejās.  

Bet mēs ierodamies Marich Pass kempingā “Field study center” un nakšņojam klasē, kur ienestas gultas ar moskītu tīkliem. Pirmo reizi guļam zem tādiem, un ir sasodīti romantiski un mazliet bailīgi arī :) Laikam par nezināmo