Mombasa

Sestdiena, 9.11.2013

Dienas pirmais notikums būtu brokastis ap astoņiem no rīta, uz kurām visi sanāk dažādos laikos, atkarībā no tā kurš cikos piecēlies, jo doma pēc brokastīm uzreiz doties ceļā, tādējādi somām ir jābūt sakravātām. Agneses sākotnējais plāns bija izgāzies, proti, pēkšņi braucēju uz snorkelēšanu vairs nebija. Par to viņa acīmredzami nebija priecīga. Brokastis tiek pasniegtas pakāpeniski, sākumā tēja, pēc tam arī desiņas ar olu. Pēc brokastīm vācam mantas kopā un plānojam braukt uz pludmali, bet mašīnas nav. Gaidām, gaidām, tiek sazvanīts šoferis, izrādās ir problēmas. Nu neko, atstājam mantas pie viesnīcas administratora, vērtīgās lietas – datori, kameras tiek glabātas atsevišķi, un ejam pastaigāties pa pilsētu.

Pirmais mērķis, naudas maiņas punkts, jo šiliņi gandrīz visiem ir galā. Pa ceļam apskatam tādus kā vārtus kas veidoti, kā sakrustoti ziloņu ilkņi Moi avēnijā. Šādi vārti ir katrai braukšanas joslai. Tālāk atrodam naudas maiņas punktu un tieši laikā, jo uznāk īss, bet diezgan spēcīgs lietiņš. Nolemjam apskatīt vecpilsētu un tiklīdz mašīna būs gatava, tā doties uz pludmali. Staigājot pa vecpilsētu, protams, nevar nepamanīt Jēzus fortu, kas atrodas pie Mombasas ostas. Tiesa, fortam būtu nepieciešama rekonstrukcija, jo šobrīd tas ir diezgan nolaistā stāvoklī. Vecpilsēta arhitektūras stilā ir atšķirīga no pārējās Mombasas, var just tādu kā senatnīguma noskaņu.

Protams, kā populārā tūristu apskates vietā, visādu suvenīru veikaliņu papilnam. Tiekam arī gida, tas ir vietējais, kurš apmaiņā pret to, ka mēs papusdienosim viņa ģimenes restorānā, apņemas mūs izvadāt pa vecpilsētu. Apskatam ostu, kurā var redzēt dažus kuģus un zvejnieku laiviņas, aizejam uz zivju tirdziņu, kurš gan pēcpusdienā bija tukšs. Te jānāk ir no rīta. Nu un tad pusdienas „Rozina House Restaurant”, kas mums bija šajā ceļojumā tāda kā dārgākā ieturēšanās. Pusdienas bija arī ļoti labas.

Ņemot vērā, ka mašīna uz to brīdi vēl joprojām nebija gatava, tad nolēmām ņemt Matatu un doties uz Nyali pludmali. Pludmale kenijiešu stilā, nav nekā lieka. Toties ir iespējams izjāt ar kamieli. Sākumā gan nepielēca, kādēļ visi vietējie turas tikai gar pašu krastmalu un minimāli dodas dziļāk okeānā, bet atbildi drīz varēja sataustīt ar kājām. Vai tie bija kādi jūras eži vai kas cits, jo silto ūdeņu piekrastes faunas sugu ziņā ir diezgan bagātas, bet tālāk par zināmu robežu okeānā brist vairs nevarēja, neriskējot sadurt kājas. Kamēr daļa grupas plunčājas, pie otras daļas, kas sēž ēnā zem palmas pienāk daži vietējie un piedāvā kokosriekstus. Piedāvājums pieņemts un drīz vien atnes maisu ar kokosriekstiem, kurus turpat arī atver. Kokosriekstu sula garšo līdzīgi Latvijas vietējai bērzu sulai, manuprāt, tikpat bezgaršīga.

Tad nu laiks arī ir beidzies un jādodas prom, šoferis ir savācis mūsu mantas no viesnīcas un mēs braucam prom no Mombasas. Pa ceļam vēl iegriežamies vietējā Akamba kokgriezēju darbnīcā, kurā tiek no koka veidotas dažādas dzīvnieku figūras un trauki. Meistari strādā zemās koka būdiņās, katrs dara savu darbu, kā pie konveijera, tikai tur tāda nav. Bet princips tāds pats, viens izgrebj formu, cits krāso vai vēl kaut ko citu. Protams kā jau visos ražošanas procesos ir arī daži brāķi, kurus mēģina mums turpat notirgot. Turpat ir arī suvenīru veikals, kurā bez kaulēšanās var iegādāties visādus izstrādājumus. Tur arī visi iepērkamies. Tālāk no Mombasas ārā un uz Voi, kur ir paredzēta nākamā nakšņošana.

Voi iebraucam jau vēlā vakarā, kā parasti. Viesnīca, kurā paliekam, ir trīsstāvīga ēka ar caurumu pa vidu, caurumam apkārt šauri gaiteņi un istabiņas ar pilnīgi nesaprotamu numerāciju. Istabiņās ir divas gultas, duša un tualete. Ņemot vērā, ka esam atbraukuši vēlu, visi ir noguruši, tad arī diezgan ātri, bez īpašas vakariņu gatavošanas vai meklēšanas, dodamies pie miera. Diena ir galā.

Naro Muru – Nairobi – Mombasa. Garais pārbrauciens

Piektdiena, 8.11.2013

Tehniskie dati. Ceļa aptuvenais garums:
176 km Naro Muru-Nairobi
+
136 km līdz Emali pagriezienam, kas aizved uz Amboseli ezeru (bet tas citu dienu)
+
363 km līdz Mombasai
KOPĀ apm. 675 km

Lai arī šis ceļš veicams ar auto, kas neprasa īpašu tehnisko izturību, dauzoties pa bedrēm un bezceļiem, tomēr veicam to ilgā laikā, proti, startējam 6.30, Mombasā esam ap 10.00. Pie vainas pārsvarā tas, ka uz ceļa plosās „fūres”, kas jāapdzen, un tas šajā valstī notiek ekstrēmi iespaidīgi – pa dažādām apdzenamā auto pusēm. Jo izrādās, ja reiz tev ir bezceļu auto, kāpēc gan neapdzīt pa grāvi? Kaut gan, dārgo lasītāj, esi drošs, to var darīt arī ar jebkuru auto. Netici, brauc uz Keniju.

Dienas daļas un detaļas notikumu salīmēšanai:
• Ir sakārojies tomātus. Tātad pērkam. Ar pārliecību sejā dodamies iekarot zemākās cenas ceļmalas tomātu kalnos. Atdodamies par 100 šiliņiem apmaiņā pret brangu spainīti, pilnu kārīgu tomātu. Daļu dienas esam spārnos par kāroto mirkli, līdz pusdienlaikā secinām, ka kenijieši ne tuvu nespēj līdzināties tomātu audzēšanas prasmē latviešiem. Jo tomāti ir gurdeni saldi, drīzāk nekādi nekā gardi, kā tas pienāktos Kenijas saulē gatavinātiem bumbuļiem. Mūsu šoferītis Karioki, klausoties mūsu stāstos, gūst vēl vienu iemeslu apciemot Latviju – lai nogaršotu normālu, gardu tomātu.

• Vēl vairāk ir sakārojies ananāsus. Tātad pērkam. Nairobi priekšpilsētu mudžekļos lielceļa malā Karioki pieved mūs pie ananāsu kaudzēm. Vīri, paķēruši preci rokās, ielenc mūs, lai pārliecinātos, ka latvieši ir knīpstangas, un nopērkam divus lielos ananāsus par 150 šiliņiem. Smaržo lieliski. Garšo vēl labāk.

• Kādā nelielā ciematiņā netālu no Nairobi piestājam suvenīru tirgotavā CurioShop. Sasodīti dārgi. Vēlāk Agnese mūs aizvedīs uz amatnieku pilsētiņu pie Mombasas, kur tas viss ir daudz, daudz, daudz lētāk. Bet to skatīt citudien’.

• Tsavo ciematiņā Voi šoferis nolemj mainīt eļļu. Tikmēr mēs uzvedamies tieši tā, kā no mums tiek prasīts – vēderus saslējuši tukšojam pa kausam auksta alus. Pudele Tusker kā vienmēr 200 šiliņu. Apkalpotājs, tāpat kā lielākā daļa viņa amata brāļu šajā valstī, strādā lieliski, brīnišķīgi, izcili. Kā gan viņu kā paraugu aiztransportēt uz Latviju?

• Beidzot saprotam (bet īstenībā jau Karioki pasaka) ka pikipiki (mocīši), kas pulcējas baros daudzviet, īstenībā ir takši.

• Tuvojoties Mombasai, ceļmalā ķeram kadrus ar baobabiem. Baobabi stāv, mēs klikšķinām.

• Saulrieta laikā debesīs gubojas negaisa mākoņi. Gan tumši zili melni, gan dubļu dzelteni, ar krēslas stariem un ar varavīksni. Mākoņi līst, mēs klikšķinām.

• Kad satumst, iebraucam Mombasas lielsastrēgumā. Izrādās, izbraucot no Mombasas, kenijiešiem gribas nosvērt ik vienu „fūri”, un to viņi arī dara. Fūres sastājušās kilometru desmitiem garās rindās, tāpat arī mēģina braukt pa pretējo joslu, mums nākas ieņemt brīvo joslu grāvī. Tikt atpakaļ uz asfalta mūsu šoferītis mēģina ar lēcienu, kas pamatīgi sanes un sagriež mūsu auto. Turpmāk braucam prātīgi un baidāmies.

• Tomēr Mombasas priekšpilsētas nebeidz pārsteigt. Ir izveidojies smago auto sastrēgums, mudžeklis, kas veido piecas joslas vienā virzienā, mūs aprij, mēs iestrēgstam. Situācijas atrisināšanā ir iesaistījies visu tuvākajos kilometros dzīvojošo pulks. Ar sitieniem pa auto jumtu un kapotu, mēs tiekam informēti sarežģītā kodu sistēmā un braucam turp, drusku atpakaļ, tad vairāk atpakaļ, mazliet uz priekšu, sānu un vēl visādi apmēram stundu.

• Esam atraduši savu hoteli “Josleejim”. Par nožēlošanu izklaides ar tarakāniem izpaliek, toties ir sargs, kurš sola un sola, un sola atnest moskītu tīklus, un visbeidzot pusnaktī atnāk mūs pamodināt, lai pateiktu, ka to viņam nav.

• Iemiegam katrs ar savu sapni par nākamās dienas izklaidēm pilsētā un pludmalē. Dzīve aiz loga kūsā visu nakti. Te vienmēr ir forši.