Mombasa

Sestdiena, 9.11.2013

Dienas pirmais notikums būtu brokastis ap astoņiem no rīta, uz kurām visi sanāk dažādos laikos, atkarībā no tā kurš cikos piecēlies, jo doma pēc brokastīm uzreiz doties ceļā, tādējādi somām ir jābūt sakravātām. Agneses sākotnējais plāns bija izgāzies, proti, pēkšņi braucēju uz snorkelēšanu vairs nebija. Par to viņa acīmredzami nebija priecīga. Brokastis tiek pasniegtas pakāpeniski, sākumā tēja, pēc tam arī desiņas ar olu. Pēc brokastīm vācam mantas kopā un plānojam braukt uz pludmali, bet mašīnas nav. Gaidām, gaidām, tiek sazvanīts šoferis, izrādās ir problēmas. Nu neko, atstājam mantas pie viesnīcas administratora, vērtīgās lietas – datori, kameras tiek glabātas atsevišķi, un ejam pastaigāties pa pilsētu.

Pirmais mērķis, naudas maiņas punkts, jo šiliņi gandrīz visiem ir galā. Pa ceļam apskatam tādus kā vārtus kas veidoti, kā sakrustoti ziloņu ilkņi Moi avēnijā. Šādi vārti ir katrai braukšanas joslai. Tālāk atrodam naudas maiņas punktu un tieši laikā, jo uznāk īss, bet diezgan spēcīgs lietiņš. Nolemjam apskatīt vecpilsētu un tiklīdz mašīna būs gatava, tā doties uz pludmali. Staigājot pa vecpilsētu, protams, nevar nepamanīt Jēzus fortu, kas atrodas pie Mombasas ostas. Tiesa, fortam būtu nepieciešama rekonstrukcija, jo šobrīd tas ir diezgan nolaistā stāvoklī. Vecpilsēta arhitektūras stilā ir atšķirīga no pārējās Mombasas, var just tādu kā senatnīguma noskaņu.

Protams, kā populārā tūristu apskates vietā, visādu suvenīru veikaliņu papilnam. Tiekam arī gida, tas ir vietējais, kurš apmaiņā pret to, ka mēs papusdienosim viņa ģimenes restorānā, apņemas mūs izvadāt pa vecpilsētu. Apskatam ostu, kurā var redzēt dažus kuģus un zvejnieku laiviņas, aizejam uz zivju tirdziņu, kurš gan pēcpusdienā bija tukšs. Te jānāk ir no rīta. Nu un tad pusdienas „Rozina House Restaurant”, kas mums bija šajā ceļojumā tāda kā dārgākā ieturēšanās. Pusdienas bija arī ļoti labas.

Ņemot vērā, ka mašīna uz to brīdi vēl joprojām nebija gatava, tad nolēmām ņemt Matatu un doties uz Nyali pludmali. Pludmale kenijiešu stilā, nav nekā lieka. Toties ir iespējams izjāt ar kamieli. Sākumā gan nepielēca, kādēļ visi vietējie turas tikai gar pašu krastmalu un minimāli dodas dziļāk okeānā, bet atbildi drīz varēja sataustīt ar kājām. Vai tie bija kādi jūras eži vai kas cits, jo silto ūdeņu piekrastes faunas sugu ziņā ir diezgan bagātas, bet tālāk par zināmu robežu okeānā brist vairs nevarēja, neriskējot sadurt kājas. Kamēr daļa grupas plunčājas, pie otras daļas, kas sēž ēnā zem palmas pienāk daži vietējie un piedāvā kokosriekstus. Piedāvājums pieņemts un drīz vien atnes maisu ar kokosriekstiem, kurus turpat arī atver. Kokosriekstu sula garšo līdzīgi Latvijas vietējai bērzu sulai, manuprāt, tikpat bezgaršīga.

Tad nu laiks arī ir beidzies un jādodas prom, šoferis ir savācis mūsu mantas no viesnīcas un mēs braucam prom no Mombasas. Pa ceļam vēl iegriežamies vietējā Akamba kokgriezēju darbnīcā, kurā tiek no koka veidotas dažādas dzīvnieku figūras un trauki. Meistari strādā zemās koka būdiņās, katrs dara savu darbu, kā pie konveijera, tikai tur tāda nav. Bet princips tāds pats, viens izgrebj formu, cits krāso vai vēl kaut ko citu. Protams kā jau visos ražošanas procesos ir arī daži brāķi, kurus mēģina mums turpat notirgot. Turpat ir arī suvenīru veikals, kurā bez kaulēšanās var iegādāties visādus izstrādājumus. Tur arī visi iepērkamies. Tālāk no Mombasas ārā un uz Voi, kur ir paredzēta nākamā nakšņošana.

Voi iebraucam jau vēlā vakarā, kā parasti. Viesnīca, kurā paliekam, ir trīsstāvīga ēka ar caurumu pa vidu, caurumam apkārt šauri gaiteņi un istabiņas ar pilnīgi nesaprotamu numerāciju. Istabiņās ir divas gultas, duša un tualete. Ņemot vērā, ka esam atbraukuši vēlu, visi ir noguruši, tad arī diezgan ātri, bez īpašas vakariņu gatavošanas vai meklēšanas, dodamies pie miera. Diena ir galā.

1. daļa: Turkana repubika

Svētdiena, 3.11.2013
Svētdiena, nedēļa kopš mēs devāmies mūsu ceļojumā no Latvijas vērot saules aptumsumu Kenijā. Šodien noteiktais celšanās laiks bija septiņi, jo mums nebija jāsteidzas uz nākamo galamērķi, kas bija Kolokol blakus Turkana jeb Rūdolfa ezeram, kā to sauca iepriekš. Protams, mēs devāmies ceļā tikai pēc divām stundām, jo tāda ir mūsu parastā rīta gaita. Parasti, ja mums ir noteikts plāns, mēs varam būt gatavi pusotrā stundā, bet šodien mums tāda nav, līdz ar to mēs nesteidzamies.

Šeit Lodwarā palikt ir ļoti jauki, jo mums ir normālas gultas un man vairs nav jāmostas vairākas reizes naktī, lai atjaunotu asinsriti rokā uz kuras es gulēju. Gulēšanai teltīs ir savas priekšrocības, piemēram, esot tuvu dabai un lēti, taču gulēšana ir arī drusku neērta. Vai arī varbūt man vienkārši vajadzētu biežāk gulēt teltī un šī sajūta nāk no mana pieredzes trūkuma.

Tātad sākumā mēs devāmes uz Eliye Springs, kas atrodas blakus Turkana ezeram. Saules aptumsums sākās tikai 4 pēcpusdienā, tādēļ mums bija nedaudz brīvā laika. Eliye Springs tam bija lieliska vieta. Agnese mums pastāstīja, ka Eliye Springs reiz bijusi slavena atpūtas vieta, taču vairs nav tik populāra. Ceļi uz ziemeļiem no Lodwaras bija daudz labāki kā līdz šim. Protams, bija daudz bedru, bet vienalga mēs braucām daudz ātrāk, ā, un nebija arī gulošo policistu. Eliye Springs atrodas ap 60km no galvenā ceļa.

Piebraukt gan pie paša kūrorta bija pagrūti, jo ezera tuvumā sākās kāpas, kurās mašīna sāka stigt iekšā, un lai samazinātu svaru visiem bija jākāpj ārā. Gaisa temperatūrā ēnā pēc Ilgoņa termometra bija aptuveni + 38 0C, nav zināms cik viņa ierīce ir precīza, bet viennozīmīgi diena bija šausmīgi karsta. Saule arī bija ārkārtīgi spēcīga un spoža. Šī vispār bija pirmā diena, kad nolēmu, ka ir jāizmanto pret apdeguma krēms, jo jau no rīta varēja just, ka diena būs karsta un ņemot vērā, ka bija paredzēts pastaigāties ārpus mašīnas, sapratu, ka ja nesasmērēšos, tad pastāv liela iespēja tiešām apdegt. Parasti es neko tādu neizmantoju.

Kūrortā gan bija padaudz cilvēku, skanēja mūzika, varēja uzreiz redzēt, ka tur ir sabraucis padaudz tūristu, kas, protams, bija ieradušies novērot aptumsumu. Priekš manis pārsteidzošākā lieta bija āra baseins, jo necerēju neko tādu redzēt iznīkstošā kūrortā un sākumā nemaz neredzēju tam jēgu. Vēlāk gan sapratu, jo ūdens ezerā bija ļoti silts, pārāk silts lai varētu atveldzēties. Ielienot ezerā, likās, ka tur varētu pavadīt visu dienu, vienīgi protams ar laiku viss apnīk un tā mēs pa vienam drīz vien arī izlīdām. Laiks, ko bija paredzēts pavadīt šajā kūrortā bija tikai viena stunda, bet domāju, ka tas bija lieliski pavadīts, jo pelde ezerā tomēr atspirdzināja no drausmīgā karstuma.

Runājot par Turkanas ezera ūdeni, tas bija nedaudz brūngans, bet tomēr tīrs. Ja ar pirkstiem pabraukā pa ūdeni, tad rodas sajūta, ka ūdens varētu būt nedaudz ziepjains. Jau braucot uz šo ezeru, mēs izspriedām, ka to visticamāk izraisa ūdenī esošie karbonāti. Diskusijā ar Andersu izspriedām, ka tas ir saldūdens ezers, izejot no tādiem apsvērumiem, ka mēs nejūtam sāls garšu mutē, ja ierijam nedaudz ūdens, otrkārt ezera ūdens tiek izmantots dzeršanai.

Protams pie kūrorta kā jau viscaur Kenijā bija bruņoti sargi ar automātiem. Bet tā šeit ir parasta lieta, tādēļ tam pat vairs neviens nepievērš uzmanību. Protams, tika piedāvāti arī vietējie izstrādājumi kā suvenīri, proti, visādi pīti groziņi un tamlīdzīgas lietiņas, kas īpaši patīk vecākiem cilvēkiem.

Pēc kūrorta apmeklējuma devāmies atpakaļ uz galveno ceļu, lai dotos uz aptumsuma vietu. Ceļš no kūrorta līdz galvenajam ceļam prasīja stundu laika. Nākamais apskates objekts plānā bija Namoratungas akmeņi, kuriem it kā ir bijusi astronomiska nozīme. Bet priekš manis daudz interesantāka bija ainavu daudzveidība un daba, ko varēja novērot braucot pa ceļu nekā pāris necili akmens bluķīši. Akmeņi bija ceļa labajā pusē, apmēram 20 m no ceļa. Viegli ieraudzīt palieli, cilindriski tumši akmeņi, bet nu jā, manuprāt, nekā interesanta, principā tur pat nebija īsti vērts pieturēt.

Toties ainava gan bija ārkārtīgi interesanta. Kenijai raksturīgie kalni fonā, visapkārt akācijas, dažādi sīki dzelkšņaini sīkkrūmi, izžuvušu upju ielejas. Pa ceļa malu var novērot ganāmies kamieļus, ēzeļus, kazas un dažādus sīkus putniņus. Kamieļi ir vēl viens no šī ceļojuma pārsteigumiem priekš manis, jo es dzīvoju pārliecībā, ka visi kamieļi ir domestificēti, bet te varēja novērot pietiekami daudz neviena nepieskatītu šo zvēriņu. Protams, es varu maldīties, jo kazām arī ganus bieži vien nevar redzēt un tomēr visticamāk tās kādam pieder, tomēr man likās ka tie ir brīvā dabā dzīvojoši dzīvnieki. Nelikās, ka kamieļi īpaši interesētu vietējos. Par ēzeļiem man nav ne jausmas, vai daži novērotie būtu klasificējami kā savvaļas zvēri vai nē, jo cilvēkus neredzēju.

…turpinājums sekos…